Stimulu struktūra Hierarhija Valdība Varas līdzsvars Spontāna kārtība Brīva apvienošanās Savstarpējā palīdzība Nevardarbība Tieša rīcība Iespēju logs

Brīvas pasaules ietvars

Pamata atskaites punkts

Brīva pasaule nevar sākties ar gatavu plānu. Mēģinājums izstrādāt vienu sistēmu visiem un pēc tam uzspiest to no augšas atkārtotu tieši to struktūru, kuru brīvībai paredzēts pārvarēt.

Tāpēc pareizais sākumpunkts ir nevis priekšrakstīts sabiedrības modelis, bet ietvars attiecību, institūciju un pārmaiņu metožu izvērtēšanai.

Šis ietvars cenšas veicināt autonomiju: spēju veidot savu dzīvi, nenonākot tādu struktūru varā, kas ļauj citiem tevi apspiest.

Mūsu mērķis ir skaidrība par struktūru:

Kas ir pasaules problēmu patiesais avots?

Stimulu struktūra

Lai uz to atbildētu, vispirms jāsaprot stimulu struktūra.

Stimuls ir jebkurš apstāklis, kas cilvēkam vai grupai dod iemeslu rīkoties.

Pirmais stimuls, kas droši vien nāk prātā, ir nauda, taču nauda ir tikai viena forma. Cilvēkus motivē arī drošība, piederības sajūta, atzinība, savstarpīgums, pašcieņa, radošums un līdzjūtība.

Stimulu struktūra ir atlīdzību, sodu, risku, iespēju un ierobežojumu mehānisms, kas virza uzvedību, vienas darbības padarot izdevīgas, bet citas – dārgas. Tā raksturo, ko sistēma veicina praksē, neatkarīgi no tā, ko tās noteikumi vai tās kontrolētāji apgalvo vērtējam.

Atlīdzības sistēma

Centralizētas varas struktūras atalgo tiekšanos pēc varas, naudas un kontroles. Tās nesamērīgi atalgo tos, kuri visvairāk vēlas varu, jo centralizēta kontrole dod viņiem lielākas ietekmes sviras pār visiem pārējiem. ༆

Cilvēki to sauc par “korupciju”, taču šāds iznākums nav no sistēmas šķirts. Tie, kuri izmanto centralizētu varu, saņem par to atlīdzību, savukārt viņu kontrolētās institūcijas pasargā viņus no atbildības.

Stimulu struktūra nāk vispirms kā dziļāks pamats. Hierarhija nostiprinās tur, kur koncentrēta vara tiek atalgota un atteikšanās dārgi maksā, un pēc tam saglabā struktūru, kas to radīja.

Hierarhija

Hierarhija ir piramīdveida organizācija, kurā viens cilvēks vai kolektīvs ir pakļauts citam. Tā ir pakāpēs sakārtota organizācija, kurā pakāpes atbilst autoritātes līmeņiem (proti, tiesībām pavēlēt zemāk esošajiem un pienākumam paklausīt augstāk esošajiem).

Politiskā nozīmē hierarhija ir pavēļu un paklausības sociāla struktūra. Agrākās stimulu struktūras radīja pastāvošās hierarhijas; pēc tam hierarhija pārveido stimulus, lai atražotu pati sevi.

Organizācija nekļūst par hierarhiju tikai tāpēc, ka lomas atšķiras vai saglabājas; hierarhija sākas tad, kad šīs lomas sacietē par autoritāti un pienākumu paklausīt.

Pastāvošie apstākļi dara hierarhiju iespējamu, ja kontrole pār pārtiku, zemi, drošību, nodarbinātību, likumiem, informāciju vai vardarbību vienai pusei dod sviras pār otru.

Hierarhija šīs sviras pārvērš atzītā autoritātē, noturīgā pakāpju kārtībā, pavēlēs un pienākumā paklausīt. Ekspluatācija var rasties, kad šī priekšrocība nostiprinās kā pastāvīga prasība pēc cita cilvēka paklausības.

Taču, tiklīdz hierarhija ir nostiprinājusies, tā vairs nav tikai stimulu iznākums – tā kļūst par stimulus radošu mehānismu. Tā atalgo tos, kuri uzkrāj autoritāti un stratēģiski paklausa. Tā soda atteikšanos, atlasa pavēlēšanai piemērotus cilvēkus un atražo apstākļus, ar kuriem pamato savu turpināšanos.

Stimulu struktūru un hierarhijas izpratne atklāj varas struktūras, kas dominē mūsu pasaulē, un to radīto apspiešanu.

Autoritāte

Autoritāte ir sabiedriski leģitimizēta pretenzija, kas cilvēkam vai institūcijai piešķir tiesības pavēlēt, pieprasa paklausību un balsta pavēles ar spēku.

Autoritāte nav tas pats, kas vara. Vara ir spēja rīkoties, pārliecināt, pretoties, palīdzēt vai kaitēt. Autoritāte pārvērš varu par tiesībām.

Ekspertu zināšanas var sniegt informāciju, un vadība var piedāvāt virzienu, bet neviena no tām nevienam nedod tiesības valdīt. Autoritāte sākas tad, kad padoms pārtop tiesībās lemt un atteikšanās kļūst par nepaklausību.

Autoritātei nav pastāvīgi jālieto spēks, jo draudi jau ir iestrādāti institūcijā. Tie, kuri atsakās, var zaudēt ienākumus, pajumti, statusu, piekļuvi nepieciešamajam, brīvību vai galu galā sastapties ar vardarbību.

Tas ļauj autoritātei izskatīties miermīlīgai. Pavēle kļūst par normu, paklausība – par gaidīto, bet sods – par leģitīmu kārtības uzturēšanu.

Autoritāte piešķir hierarhijai sociālu leģitimitāti un ļauj kundzībai turpināties, ne katru brīdi atklājot tās vardarbību. ༆

Valdība

Valdība ir konkrēta institucionāla hierarhijas forma: centralizēta organizācija, kas pretendē uz autoritāti pār visu iedzīvotāju kopumu un teritoriju, pretendē uz leģitīmas vardarbības monopolu, izdod saistošus likumus, iekasē nodokļus un panāk pakļaušanos ar tiesu, policijas, cietumu un militāra spēka palīdzību.

Arguments, ka cilvēki ir pārāk vardarbīgi un neuzticami, lai dzīvotu bez valdniekiem, darbojas abos virzienos. Valdnieki ir tie paši nepilnīgie cilvēki, tikai viņi kontrolē armijas, cietumus, uzraudzību, nodokļus un likumus. Koncentrēta vara neierobežo cilvēces sliktākās īpašības. Tā paplašina to iedarbību un pasargā tās no atbildības.

Ja cilvēki ir bīstami, atbilde nav dot nelielam skaitam cilvēku varu, autoritāti un kontroli pār miljoniem. Neuzticēšanās ir arguments varas decentralizēšanai un izkliedēšanai, lai neviens cilvēks vai institūcija nevarētu uzspiest savu gribu milzīgām iedzīvotāju grupām.

Izvēlēties, kurš īsteno autoritāti, nav tas pats, kas izvēlēties, vai palikt tai pakļautam.

Valdnieku kontroles mehānismi var viņus ierobežot, taču to spēks nāk no spējas apstrīdēt varu, nevis no valdnieka tiesībām pieprasīt paklausību. Nostiprinātas tiesības pavēlēt rada papildu risku: tie, kuru vara tiek apstrīdēta, var sodīt par atteikšanos un kontrolēt resursus, kas vajadzīgi, lai viņiem pretotos.

Brīva pasaule nesola kaitējuma, konfliktu vai cilvēku kļūdu beigas. Izkliedēta vara rada sadrumstalotības un sadarbības neveiksmju risku. Institūcija ar autoritāti joprojām var koordinēt vai ierobežot citu varu; šīs spējas ir atšķirīgas no autoritātes, uz kuru tā pretendē.

Autoritāte šos riskus neatsver; tā pastiprina cilvēku kļūdu sekas, paplašinot to darbības lauku, uzspiežot tās visiem pakļautajiem un izolējot tās radījušos lēmumus no koriģējošas atgriezeniskās saites.

Pat nepieciešama aizsardzība var padarīt cilvēkus atkarīgus no tās sniedzēja, kurš šo atkarību var izmantot, lai aizstāvētu tiesības arī turpmāk pavēlēt.

Kundzības problēmu neatrisina vienas varas padarīšana par galīgo tikai tādēļ, ka tā spēj ierobežot citu. To ierobežo, nepieļaujot, ka kāda vara kļūst galīga. Jebkurai varai, kas spēj ierobežot citas, pašai jāpaliek atvērtai pretestībai; citādi pretsvars kļūst par nākamo kundzību. Konsekventi ievērojot šo principu, aizsardzība ir pats līdzsvars. Nostiprināta pretenzija uz tiesībām pavēlēt nerada pretsvaru; tā rada asimetriju, kas līdzsvaram nemitīgi jāierobežo.

Atteikties no autoritātes nozīmē saglabāt koordinēšanu un ierobežošanu, nevienam nedodot nostiprinātu pretenziju valdīt pār tiem, kuriem būs jācieš viņu kļūdu sekas.

Brīvas pasaules ideju bieži noraida kā utopisku. Tomēr pašreizējā sistēma balstās patiesi utopiskā pieņēmumā: ka kļūdainus cilvēkus var pietiekami ierobežot, viņiem uzticot varu, autoritāti un kontroli pār veselām sabiedrībām.

Problēma nav tikai tajā, ka tronī pašlaik sēž nepareizais cilvēks. Problēma ir tajā, ka tronis vispār pastāv.

Nodokļi

Piespiešana ir spēka, soda vai atņemšanas lietošana vai draudi ar tiem, lai piespiestu kādu rīkoties pret savu gribu vai liegtu viņam brīvi rīkoties.

Nodokļi ir resursu piespiedu izņemšana, draudot ar sodu.

Valdība pieprasa cilvēku resursus neatkarīgi no tā, vai viņi piekrīt tos dot. Atteikšanās attiecības neizbeidz. Tā izraisa sodus, kurus nodrošina valdības piespiedu aparāts.

Tas atšķir nodokļus no brīvprātīgas apmaiņas. Brīvprātīgai apmaiņai nepieciešama reāla iespēja atteikties. Nodokļu gadījumā tās nav.

Nodokļi arī atdala lēmumu no izmaksām. Valdība var tērēt resursus, lēmumu pieņēmējiem pašiem nesedzot visas izmaksas, jo tās var sadalīt iedzīvotājiem, kuri nevar brīvi atsaukt savu atbalstu.

Karš šo mehānismu parāda skaidri. Tie, kuri atļauj karu, personīgi nefinansē visas tā izmaksas. Valdība izņem resursus no miljoniem cilvēku, arī tiem, kuri ir pret pašu karu, tā ļaujot nelielam lēmēju skaitam pavēlēt izmantot resursus vardarbībai bez to cilvēku piekrišanas, no kuriem šie resursi tiek piespiedu kārtā paņemti.

Valdība nerada šos resursus neatkarīgi no cilvēkiem, kurus tā pārvalda. Nodokļi dod tai pastāvīgu pieeju cilvēku darba augļiem, neprasot pastāvīgu piekrišanu. ༆

Tāpēc jautājums ir dziļāks par nodokļu apmēru. Nodokļi nostiprina principu, ka institūcija var pretendēt uz daļu cita cilvēka darba, neprasot viņa piekrišanu.

Varas līdzsvars

Varas līdzsvars ir stāvoklis, kurā vara ir pietiekami izkliedēta, lai neviens cilvēks vai institūcija nevarētu uzspiest citiem savu gribu, nesastopoties ar jēgpilnu pretestību, alternatīvām vai izmaksām.

Līdzsvars nenozīmē, ka visiem ir vienāds spēks, resursi, zināšanas vai ietekme. Šīm atšķirībām nav jāizzūd. Jautājums ir, vai tās var kļūt tik lielas, ka atteikšanās zaudē nozīmi un nostiprinās kā autoritāte.

Varas līdzsvars apvērš šo stimulu. Ja cilvēki saglabā spēju pretoties, aiziet, pārorganizēties un apmierināt savas vajadzības ar alternatīvu palīdzību, kundzību ir grūtāk izveidot un dārgāk uzturēt.

Tāpēc brīva pasaule nav atkarīga no tā, vai cilvēki ir pēc būtības labi vai uzticami. Tā ir atkarīga no apstākļiem, kuros nevienam nepieder pietiekami koncentrēta vara, lai valdītu pār visiem pārējiem. Stimuls ekspluatēt var saglabāties, taču spēju ekspluatēt var ierobežot citu cilvēku spēja pretoties. ༆

Tam vajadzīga varas decentralizācija un sadalīšana starp cilvēkiem un brīvi apvienotām grupām. Autonomija un pašpietiekamība ir svarīgas, jo atkarība dod ietekmes sviras. Ja viena institūcija kontrolē dzīvei nepieciešamo, brīvība no tās atteikties kļūst lielākoties simboliska.

Tas pats pārbaudījums attiecas arī ārpus politikas, tostarp uz privātu kontroli. Ekonomiskās attiecības var kļūt hierarhiskas, ja kontrole pār zemi, mājokli, darbu vai citām nepieciešamībām vienai pusei dod pietiekamas sviras, lai atteikšanās dārgi maksātu un atkarība pārvērstos pienākumā paklausīt.

Pašpietiekamība nenozīmē izolāciju. Cilvēki var palikt cieši savstarpēji atkarīgi, vienlaikus saglabājot dažādus pārtikas, enerģijas, zināšanu, saziņas, atbalsta un sadarbības avotus. Jo vairāk alternatīvu pastāv, jo grūtāk vienai institūcijai kļūt tik neaizstājamai, lai tā varētu pavēlēt visiem pārējiem.

Tāpēc varas līdzsvars darbojas divos virzienos reizē. Tas šķīdina pastāvošo hierarhiju, mazinot atkarību un varas koncentrāciju, kas to uztur, un pretojas hierarhijas atgriešanai, saglabājot varu izkliedētu, alternatīvas pieejamas un atteikšanos iespējamu.

Nav garantijas, ka jaunas varas koncentrācijas nekad neradīsies. Šādai garantijai vajadzīga cita autoritāte ar pietiekamu varu to nodrošināt. Mērķis tā vietā ir nepieļaut, ka varas koncentrācijas kļūst pastāvīgas un tādas, no kurām nav iespējams izkļūt.

Vara var pārvietoties, krāties un izklīst. Svarīgi, lai tā paliktu apstrīdama.

Nepieciešamam pakalpojumam nav vajadzīgs neaizstājams valdnieks. Pat tad, ja pašu pakalpojumu nav iespējams dublēt, kontroli var saglabāt nomaināmu, ja tā sniegšanai vajadzīgās iekārtas, zināšanas, krājumi un atbalsts nav pieejami tikai ar viena sniedzēja starpniecību. Tas ļauj mainīt kontroli, nepārtraucot to, kas cilvēkiem vajadzīgs.

Uzticamai aizsardzībai vajadzīga noturīga aizsardzības spēja, nevis pastāvīgas tiesības pavēlēt. Šī spēja var palikt izkliedēta starp neatkarīgām apvienībām, lai neviens aizstāvis nekontrolētu atbalstu, kas nepieciešams, lai viņam pretotos.

Nostiprinātas tiesības pavēlēt maina attiecības: pati atteikšanās var kļūt par pamatu sodam, ļaujot aizstāvim uzspiest savas prasības pretoties gribošajiem. Aizsardzību kļūst grūtāk apstrīdēt, ja aizstāvis kontrolē arī līdzekļus, ar kuriem viņu apstrīdēt.

Veselīgs varas līdzsvars ir atkarīgs no centrbēdzes spēkiem pret koncentrāciju un tos stiprina. Tur, kur alternatīvas, konkurence, pretestība un jaunas apvienības paliek dzīvotspējīgas, tās pretojas turpmākai koncentrācijai.

Noturīgu varas līdzsvaru stiprina izglītība, kas izplata zināšanas un spējas, iespējas, kas saglabā alternatīvus ceļus, un atturēšana, kas palielina kundzības izmaksas. Konfliktu gadījumā šķīrējtiesa, rehabilitācija, atlīdzināšana un attiecību pārtraukšana piedāvā veidus risināt kaitējumu un domstarpības, nepārvēršot strīdu par pamatu pastāvīgai autoritātei.

Mērķis ir ne tikai ierobežot kundzību, bet atraisīt cilvēka potenciālu un cilvēku nesalaužamo spēju pretoties tam, ka viņus reducē vien uz paklausību.

Brīva pasaule paliek iespējama tikai tur, kur varas līdzsvars saglabā autonomiju un neļauj nevienam cilvēkam vai institūcijai sistēmiski uzspiest savu gribu citiem.

Spontāna kārtība

Spontāna kārtība ir nozīmīgs koordinējošs spēks, kurā decentralizētas sarunas, apmaiņa un uzņēmība saplūst, radot plaša mēroga koordināciju bez jebkāda apzināta plāna vai skaidra kopīga sociālās vai ekonomiskās attīstības projekta, vai arī mērogā, ko šāds projekts nespētu aptvert.

Liela daļa kārtības mums apkārt jau attīstās šādi. Neviens neizstrādāja valodu kā gatavu sistēmu. Tā radās neskaitāmiem cilvēkiem sazinoties, pielāgojot vārdus, veidojot paražas un paaudzēm ilgi atsaucoties citam uz citu. Internets attīstījās no apzinātiem projektiem un kopīgiem protokoliem, tomēr neviens plānotājs neizstrādāja visu sistēmu, par kuru tas kļuva.

Spontānas kārtības centrā ir līdzsvars. Līdzsvars nenozīmē nemainīgu vai nekustīgu stāvokli. Tas ir nemitīgi mainīgs līdzsvars, ko rada dažādu spēku savstarpējā iedarbība un sistēmas pielāgošanās.

Dabas, sociālās un sociālekonomiskās sistēmas veido šie spēki. Pārmaiņas vienā daļā rada sekas citur, un tās izraisa tālākas reakcijas visā sistēmā. Trūkums, pārpilnība, stimuli, sadarbība, konflikti, pieprasījums un pieejamās alternatīvas virza uzvedību dažādos virzienos. Stimulu struktūra nosaka šīs pielāgošanās virzienu, ietekmējot, kura uzvedība tiek atalgota, kavēta vai padarīta dārga. Kārtība rodas no šo spēku mijiedarbības, nevis no viena spēka, kas pārvalda visu.

Šis process darbojas ar atgriezenisko saiti. Cilvēki rīkojas, piedzīvo sekas, vēro cits citu un pielāgojas. Katra reakcija rada jaunu informāciju, kas ietekmē turpmāko. Atkārtotas pielāgošanās gaitā vietēja mijiedarbība var izveidot saskanīgus modeļus, ko neviens nav plānojis vai pilnībā sapratis.

Dažas neveiksmes nevar droši atstāt izmēģinājumiem un labojumiem, jo to sekas var kļūt neatgriezeniskas, pirms atgriezeniskā saite pagūst reaģēt. Šādi riski prasa gatavošanos un koordināciju pirms neveiksmes, nevis tikai pielāgošanos pēc tās.

Ja kaitējumu var paslēpt vai pārlikt uz citiem, atgriezeniskā saite var atalgot ekspluatāciju, nevis sadarbību. Spontāna kārtība pati par sevi nerada vēlamus iznākumus; to, kas rodas, veido stimulu struktūra.

Centralizēta kontrole traucē šo procesu, mēģinot izkliedētu atgriezenisko saiti aizstāt ar noteiktu iznākumu. Zināšanas ir izkaisītas starp cilvēkiem, kuri patiesi mijiedarbojas ar mainīgajiem apstākļiem; liela daļa ir vietējas, praktiskas un īslaicīgas. Pieaugot mērogam un sarežģītībai, centrālajai hierarhijai jāapstrādā vairāk informācijas lielākos attālumos, tādēļ nelielam lēmēju skaitam kļūst arvien grūtāk reaģēt uz visu sistēmu tikpat veiksmīgi kā tiem, kuri reaģē tieši tās iekšienē.

Spontāna kārtība ļauj tikt galā ar sarežģītību ar daudzu mijiedarbīgu zināšanu un pielāgošanās punktu palīdzību. Koordinācija rodas no pašas sistēmas uzkrātajām reakcijām. Tā kā pielāgošanās nav pilnībā atkarīga no centralizētas koordinācijas, traucējumu ietekmi var ierobežot lokāli, var veidoties alternatīvas, un plašākā struktūra var turpināt pārkārtoties, pielāgojoties neveiksmēm.

Iznākums ir jaunradusies kārtība: plaša mēroga koordinācija, ko rada mazāku daļu nepārtraukta mijiedarbība. Kārtība nav kaut kas, ko uzliek sistēmai no augšas. Tā ir kaut kas, ko rada pati sistēma, kad tās daļas reaģē cita uz citu un virzās uz mainīgu līdzsvaru.

Kārtību nevar vienkārši noteikt ar likumu. Kārtība ir jaunradies iznākums, kas rodas, cilvēkiem izvēloties sadarboties. Ja stimuli mudina cilvēkus konfliktēt, likums viens pats nespēj piespiest viņus sadarboties. Brīvas pasaules veidošana nozīmē radīt stimulus, kas dara sadarbību un kārtību iespējamu.

Tīkli

Tīkls ir savienotu cilvēku vai grupu struktūra, kas ļauj sazināties, koordinēt un rīkoties tieši, nevirzot katru mijiedarbību caur centrālu autoritāti.

Hierarhijas koncentrē informāciju un lēmumu pieņemšanu dažos centrālos punktos. Tīkli tās izkliedē. Koordinācija var augt no apakšas, cilvēkiem tieši reaģējot uz mainīgajiem apstākļiem, apmainoties ar informāciju un organizējoties ap praktiskām vajadzībām.

Viens no šādiem mehānismiem ir stigmerģija: darbības atstāj signālus, kas vada nākamās darbības. ༆ Cilvēki reaģē uz to, ko citi jau paveikuši, tādējādi sarežģītai koordinācijai ļaujot rasties un izplatīties bez centrāla plānotāja, kurš noteiktu katru soli.

Saknenis šī iemesla dēļ ir ārkārtīgi spēcīga struktūra. Atšķirībā no koka, kas izaug ap centrālu stumbru, saknenis plešas uz sāniem caur daudzām savienotām saknēm un dzinumiem. Tas zarojas, atkal savienojas, vairojas un turpina augt arī tad, kad daļas tiek bojātas. Neviens atsevišķs punkts nekontrolē un neietver visu.

Tīkls nav decentralizēts tikai tāpēc, ka tam nav formālas hierarhijas; ja viens mezgls kļūst neaizstājams, atkarība var atjaunot hierarhijai nepieciešamās sviras. Šāda atkarība var rasties arī tad, ja daudzi mezgli paļaujas uz tiem pašiem piegādātājiem, resursiem, informāciju vai piekļuves sargiem vai ja pati koordinācija apgrūtina aiziešanu no pastāvoša tīkla.

Tāpēc mērogs var atjaunot atkarību bez formālas hierarhijas; svarīgi ir tas, vai būtisko funkciju kontrole joprojām ir apstrīdama un pašas funkcijas iespējams nodot, novirzīt pa citiem ceļiem vai aizstāt.

Tādēļ patiesas pārmaiņas sākas no apakšas. No augšas uzspiestas pārmaiņas paliek atkarīgas no centralizētās autoritātes, kas tās uzspieda. Pārmaiņas, kas aug no apakšas, var izplatīties caur neskaitāmiem neatkarīgiem punktiem, pieņemties spēkā caur to savienojumiem un kļūt arvien grūtāk pārņemamas, apspiežamas vai pavēršamas atpakaļ.

Izkliedēti tīkli kļūst noturīgi, pateicoties rezerves iespējām, alternatīviem ceļiem un spējai pārkārtoties kļūmes gadījumā. Hierarhija koncentrē neveiksmes risku kopā ar kontroli. Tīkli var pārkārtoties caur citiem savienojumiem, paralēli eksperimentēt un apiet traucējumus.

Spontāna kārtība aug caur tīkliem: koordinācija veidojas no daudzām mijiedarbīgām daļām, savukārt neaizstājama kontroles punkta trūkums dara visu struktūru pielāgoties spējīgāku, noturīgāku un grūtāk pārņemamu.

Brīva apvienošanās

Brīva apvienošanās izslēdz uzspiestu piederību, obligātu dalību un jebkādu autoritāti, kas liedz miermīlīgi aiziet. Nevienai grupai nav tiesību pieprasīt cilvēka turpmāku dalību bez viņa pastāvīgas piekrišanas. Cilvēki var brīvi aiziet, mainīt virzienu, apvienoties no jauna un veidot alternatīvas, mainoties savām vajadzībām un interesēm.

Brīva apvienošanās sākas ar cilvēku. Iesaistīšanās attiecībās, organizācijā vai kopienā nenozīmē autonomijas atdošanu. Piekrišanai jāturpinās visu dalības laiku; vakar noslēgta vienošanās rīt nevar kļūt par pastāvīgu pretenziju uz cilvēku.

Aiziešanai nav nozīmes, ja tā nozīmē zaudēt piekļuvi dzīvei nepieciešamajam; brīva apvienošanās ir atkarīga no pietiekami spēcīgām alternatīvām, lai atteikšanās būtu praktiska, nevis tikai formāla.

Šīm alternatīvām arī jābūt sasniedzamām tad, kad tās vajadzīgas: vietai, kur palikt, iespējai tur nokļūt un aprūpei, kas turpinās pārmaiņu laikā. Kopīgi krājumi un kārtība cilvēku uzņemšanai to var padarīt iespējamu pirms krīzes. Nevienam nebūtu vienam no jauna jāveido iztikas līdzekļi tikai tāpēc, lai atteiktos no viena pakalpojuma sniedzēja.

Cilvēki dabiski apvienojas ap kopīgām interesēm, vajadzībām, attiecībām un mērķiem. Šīs radniecības veido grupas no patiesas saskaņas, nevis uzspiestas piederības. Cilvēks var vienlaikus piederēt daudzām dažādām apvienībām, no kurām katra atspoguļo citu viņa dzīves daļu, nevienai nepieprasot visu cilvēku.

Vispārēja vienprātība nav nepieciešama. Cilvēki var risināt sarunas, piekāpties un mierīgi atrisināt konfliktus katrā gadījumā atsevišķi. Ja viņu mērķi pārāk tālu attālinās, viņi var šķirties. Viena apvienība var sadalīties vairākās, saglabāt joprojām darbojošās attiecības, izbeigt nedarbojošās un apvienoties pilnīgi jaunās formās.

Tas rada milzīgu iespējamo iekārtojumu daudzveidību. Grupas var veidoties, šķelties, pārklāties, atkal savienoties un mainīt virzienu līdz ar apstākļiem. Tā vietā, lai piespiestu nesaderīgus cilvēkus pieņemt vienu lēmumu, brīva apvienošanās ļauj dažādām atbildēm pastāvēt vienlaikus. ༆ Daudzveidība rodas no cilvēku neierobežotās dažādības un viņu spējas veidot atšķirīgas apvienošanās formas. Plurālisms kļūst par brīvības strukturālu iznākumu, nevis kaut ko, ko piešķir no augšas.

Tas maina arī kopienas nozīmi. Dzīvošana vienā teritorijā nepadara simtiem tūkstošu vai miljonu svešinieku par vienu nozīmīgu sociālu veselumu. Kopiena aug no attiecībām, pazīšanās, kopīgiem mērķiem, tuvuma un savstarpējas rūpes. Spēcīgas vietējas apvienības var būt cieši savienotas ar plašākiem tīkliem, neiekļaujoties vienā autoritātē.

Tāpēc mērogs pats par sevi neprasa hierarhiju. Mazas apvienības var savienoties horizontālos, pārklājošos tīklos, sadarbojoties tur, kur intereses satiekas, un paliekot neatkarīgas citur. Informācija, resursi, zināšanas un koordinācija var plūst pa šiem savienojumiem, neejot caur centrālu pavēļu struktūru.

Ne katrai funkcijai jāturpina būt organizētai šodienas mērogā. Lielāka vietējā spēja var mazināt cilvēku atkarību no koordinācijas lielos attālumos. Kur plašāka koordinācija joprojām vajadzīga, tīkli var izvērst sadarbību pāri reģioniem, nepārvēršot šo koordināciju par nostiprinātu autoritāti pār iesaistītajiem.

Pat ja visiem dalībniekiem ir teikšana, koordinējoša struktūra pretendē uz autoritāti, ja tā piesavinās vispārīgas tiesības izlemt, kuras darbības neatkarīgajiem cilvēkiem un apvienībām tai obligāti jāpakļauj.

Šādi tīkli paliek atvērti, jo cilvēki var ierosināt, eksperimentēt, atdarināt to, kas darbojas, to mainīt vai radīt alternatīvu, negaidot apstiprinājumu no augšas. Veiksmīgas formas izplatās, cilvēkiem tās brīvprātīgi pieņemot. Neveiksmīgas var pazust, nekļūstot par obligātām neveiksmēm, kas uzspiestas visiem.

Brīvība aiziet palīdz nepieļaut šo attiecību sacietēšanu par valdīšanu. Aiziešana var nozīmēt pilnīgu aiziešanu, dalības samazināšanu, partneru maiņu, paralēlas apvienības veidošanu vai vienkārši atteikšanos no kārtības, kas vairs nedarbojas. Ja aiziešana nozīmē atteikties no kā neaizstājama vai ja tā pati izslēgšana seko cilvēkam dažādās apvienībās, brīvība ir atkarīga arī no iespējas šos apstākļus apstrīdēt vai mainīt, ne tikai no aiziešanas. Ja miermīlīga šķiršanās tiek bloķēta un dalība kļūst obligāta, apvienošanās vairs nav brīva.

Cilvēki var aiziet no apvienības, neizvairoties no atbildības par nodarītu kaitējumu vai saistībām, ko brīvprātīgi uzņēmās un uz kurām citi pamatoti paļāvās. Atbildība par saistībām pati par sevi neattaisno piespiešanu tās izpildīt. Šķīrējtiesa, kaitējuma atlīdzināšana, attiecību izbeigšana un citas atbildes var risināt neizpildītas saistības, paliekot piesaistītas konkrētajam strīdam. Atbildība ir saistīta ar konkrēto kaitējumu vai saistību; tā nevar kļūt par īpašumtiesībām uz cilvēku vai vispārēju pienākumu paklausīt.

Atteikšanās sadarboties pati par sevi nav piespiešana. Taču kontroles pār dzīvei nepieciešamo izmantošana paklausības panākšanai vai piekļuves bloķēšana alternatīvām, kas labprāt sadarbotos, ir.

No dažiem kaitējumiem nevar izvairīties tikai šķiroties, īpaši ja to sekas ir izkliedētas vai pārliktas uz cilvēkiem, kuri nevar vienkārši aiziet; tas vājina atgriezenisko saiti, kas citādi ierobežotu kaitīgu uzvedību. Decentralizācija nenozīmē, ka katrai atbildei jāpaliek vietējai; ja kaitējums skar cilvēkus vairākās apvienībās vai reģionos, skartie var koordinēties pāri šīm robežām, vienoties par kopīgiem standartiem vai sekot tā ietekmei.

Ja šķiršanās nespēj novērst vai apturēt kaitējumu, skartie var aizstāvēties, meklēt starpniecību vai rīkoties kopā ar citiem, lai to apturētu. Kopīgu briesmu apturēšanai var būt vajadzīgi pagaidu ierobežojumi rīcībai, kas apdraud citus, pat ja skartie nav vienisprātis un individuālā atbildība nav skaidra. Šie ierobežojumi un tas, kam gulstas to izmaksas, ir jāpamato atsevišķi.

Apgalvojums par kaitējumu strīdu neatrisina; aizsardzībai jāpaliek saistītai ar konkrētā kaitējuma apturēšanu, nevis jākļūst par pamatu plašākai vai beztermiņa kontrolei. Tie, kuri iejaucas, nekļūst neaizskarami kritikai; iespēja apstrīdēt iejaukšanās pamatu, līdzekļus vai turpināšanu nevar būt atkarīga tikai no tās īstenotājiem. Neatkarīgai apstrīdēšanai jāietver praktiska vara mainīt nepamatotus ierobežojumus vai apturēt iejaukšanos, kad tās pamatojums vairs nav spēkā.

Dažas problēmas paliks neatrisinātas, nevis tiks izveidota pastāvīga autoritāte, kuras garantija, ka tās tiks atrisinātas, ir atkarīga no varas piespiest visus iesaistītos.

Brīva apvienošanās neparedz vienu galīgo sabiedrības organizācijas veidu. Tās spēks slēpjas tieši šī jautājuma atstāšanā atvērtu. Tā ļauj radikāli brīviem un autonomiem cilvēkiem nepārtraukti pašiem veidot savas attiecības, radot sociālu kārtību no neskaitāmām savstarpēji pārklātām apvienībām, nevis no vienas struktūras, kurai būtu autoritāte tās visas aptvert.

Savstarpējā palīdzība

Savstarpējā palīdzība ir uz savstarpīgumu balstīta sadarbība: cilvēki palīdz cits citam, jo mūsu interesēm nav jābūt konfliktā. Mums visiem ir dažādas vajadzības, spējas, zināšanas, resursi un iespējas. Daloties ar tiem, abi cilvēki var nonākt labākā stāvoklī nekā iepriekš.

Brīva pasaule virzās prom no attiecībām, kur viena ieguvums ir otra zaudējums. Bagātība tiek radīta, veidojot jaunu vērtību. Sadarbība var dot abiem vairāk, nekā katrs radītu viens, taču attiecības nav patiesi abpusēji izdevīgas, ja ieguvumi ir atkarīgi no izmaksu pārlikšanas uz citiem. Šādas attiecības kļūst vieglākas, kad tiek novākti ienākšanas šķēršļi un mākslīgs trūkums, paverot vairāk ceļu cilvēkiem gādāt par sevi un citiem.

Savstarpīgums stiprinās atkārtotās attiecībās. Spēcīgi apkaimju un kopienu tīkli aug no draudzības: cilvēki pazīst cits citu, viņiem rūp, kas notiek ar citiem, un viņi dalās ar pārtiku, darbarīkiem, prasmēm, zināšanām, pajumti, laiku un atbalstu. Kad apkārtējie vairs nav svešinieki, nabadzībā vai bez pajumtes nonācis cilvēks vairs nav neredzama problēma, ko atstāt tālai institūcijai. Viņa vajadzības redz cilvēki, kas viņu pazīst un kam ir iemesls rūpēties.

Šīs attiecības var savienoties plašākos savstarpējās palīdzības tīklos, paplašinot atbalstu ārpus jau pazīstamo cilvēku loka un vairojot to, ko viens cilvēks vai apkaime var dot atsevišķi. Vienam ir pārtika, citam brīva istaba, vēl cits var kaut ko salabot, mācīt, audzēt, būvēt, pārvadāt vai aprūpēt. Jo vairāk šīs attiecības pārklājas, jo vairāk ceļu cilvēkiem meklēt atbalstu un jo mazāk kādam jābūt atkarīgam no vienas institūcijas, lai piekļūtu vajadzīgajam.

Savstarpīgums neprasa atmaksu no ikviena, kurš saņem aprūpi. Cilvēkam, kurš nespēj pats aiziet vai noorganizēt atbalstu, brīvība ir atkarīga no tā, vai aprūpi nekontrolē viens cilvēks vai vienas attiecības.

Pārklājošies aprūpētāju loki un neatkarīgas attiecības ļauj vieglāk vērsties pret ļaunprātīgu rīcību un turpināt aprūpi pārmaiņu laikā. Ja cilvēks nespēj dot informētu piekrišanu, aprūpei, kur iespējams, jāseko viņa izteiktajām vēlmēm un jāaprobežojas ar viņa vajadzībām. Atkarība nevienam nedod īpašumtiesības uz cilvēku.

Uzticamai savstarpējai palīdzībai vajadzīga arī uzturēšana. Cilvēkiem ir iemesli saglabāt pakalpojumus, kurus viņi lieto, kuri viņiem ir svarīgi vai vēlāk varētu būt vajadzīgi. Nepārtraukta nodrošināšana ir atkarīga no regulāra darba un resursu ieguldījuma, kopīgiem krājumiem un atelpas nogurušiem aprūpētājiem vai uzturētājiem.

Aprūpes slogs ne vienmēr vienlaikus sadalās vienādi starp visiem, taču plašāki tīkli var sadalīt šo nevienmērīgo slogu starp vairāk cilvēkiem, resursiem un attiecībām, nevis atstāt to vienam. Trūkuma laikā redzamas vajadzības un pieejamie krājumi ļauj cilvēkiem vienoties par prioritātēm un meklēt palīdzību ārpus vietējā tīkla. Vajadzība nespēj radīt trūkstošus resursus, taču arī trūkums nevar radīt tiesības pieprasīt paklausību.

Savstarpējā palīdzība nav pašuzupurēšanās. Mēs uzplaukstam, kad var uzplaukt apkārtējie. Drošāki, veselīgāki, brīvāki un spējīgāki cilvēki padara mūsu pašu dzīvi drošāku, bagātāku un brīvāku. Individuāla un kopīga labklājība pastiprina viena otru, nevis atrodas pretējās vienādojuma pusēs.

Kundzība un atriebība atražo konflikta, nevis miera apstākļus. Savstarpējā palīdzība atbild uz ciešanām ar rūpēm, mīlestību un cerību, vienlaikus veidojot materiālus apstākļus, kuros ciešanas retāk atražojas.

Mēs radām miermīlīgo pasauli, kurā vēlamies dzīvot, sperot pirmo soli tās veidošanā: palīdzot cits citam tagad, stiprinot attiecības sev apkārt un padarot tās pietiekami stipras, lai nevienam nebūtu jāsastopas ar pasauli vienam.

Draudzība

Spēcīga kopiena sākas ar draudzību, nevis abstrakto kopienas jēdzienu. Draudzība ir personiska, apzināta, brīvprātīga, un to tieši veido tās dalībnieki. Nevienam lielākam veidojumam nav pretenziju uz šīm attiecībām tikai tāpēc, ka divus cilvēkus saista viena un tā pati vieta, grupa vai kopīgs mērķis.

Draugiem nav vajadzīga ārēja autoritāte, kas priekšrakstītu attiecības vai piespiestu viņus panākt vienprātību. Viņi paši lemj, kā būt kopā, kur ir viņu robežas un kad attiecībām jāmainās vai jābeidzas. Apvienošanās brīvība maz ko nozīmē bez brīvības šķirties.

Draudzībai ir arī dabiska robeža. Tā nevar izplesties vienās attiecībās, kas aptver visus, un tā ir daļa no tās spēka. Draudzības var palikt mazas, vienlaikus pārklājoties un savienojoties uz āru, ļaujot sadarbībai izplatīties, nesaistot visus vienā sociālā veselumā. Plašāki tīkli ļauj koordinēties cilvēkiem, kuri nav draugi, nepārvēršot šos tīklus vienā sociālā veselumā.

Mērķis ir iegūt draugus, nevis būvēt kopienas. ༆ Lai spēcīgākas kopienas izaug no attiecībām, ko cilvēki patiesi izvēlas.

Nevardarbība

Nevardarbība ir vēlamākā stratēģija brīvas pasaules veidošanai. Jaunas pasaules veidošanas metodes veido no tām radušos ieradumus, stimulus, organizācijas un varas sadalījumu. Politiskā vardarbība maina pašas pretošanās stimulu struktūru, atalgojot slepenību, pavēles, piespiešanu un organizācijas, kas spēj koncentrēt spēku.

Politiskā vardarbība var nostiprināt struktūras, kuras tā grib apstrīdēt. Redzot vardarbību, cilvēki baidās. Bailes dzen viņus pie institūcijām, kas sola aizsardzību: policijas, armijas un valdības. Tādējādi vardarbība var nostiprināt tās hierarhijas piespiedu institūcijas, kuru tā izaicina, dodot valdībai lielāku attaisnojumu policijas darbam, uzraudzībai, represijām un spēkam un noskaņojot plašāku sabiedrību pret tās pretiniekiem.

Valdībai jau pieder pārliecinošs pārsvars organizētā vardarbībā. Tā kontrolē policiju, armiju, cietumus, izlūkošanas sistēmas, ieročus un loģistikas tīklus, kas veidoti tās autoritātes uzturēšanai. Vardarbība ļauj valdībai noteikt konfrontācijas noteikumus un izmantot savu lielāko spēku.

Nevardarbība uzbrūk hierarhijai no citas puses. Tieša rīcība, pilsoniskā nepakļaušanās, streiki, atteikšanās, savstarpējā palīdzība, pašpietiekamība, kopienu veidošana, konstruktīvas alternatīvas un dalības atsaukšana vēršas pret atkarībām, kas ļauj centralizētām institūcijām darboties. Valdība nedarbojas ar spēku vien; tai vajadzīga pastāvīga sadarbība.

Cerība arī ir politiska vara. Mērķis ir nevis terorizēt cilvēkus, lai tie sāktu cīņu, bet iedvesmot viņus ar miermīlīgas un brīvas pasaules iespēju, kurā cilvēki var labi dzīvot, īstenot sapņus, attīstīt savu potenciālu un palīdzēt cits citam. ༆

Cerība kļūst īsta pieredzē. Draudzība, savstarpējā palīdzība, autonomija, pašpietiekamība, dārzi, sadarbība, tieša rīcība un darbojošās alternatīvas jau tagad dod cilvēkiem citas dzīves fragmentus. Nākotnes kārtības iedzīvināšana tagadnē izkliedē spējas, pirms centralizētā autoritāte pazūd. Kad cilvēki arvien vairāk spēj apmierināt savas vajadzības ar brīvu apvienošanos, savstarpējo palīdzību, neatkarīgām zināšanām un alternatīvām, atkarība no centralizētām institūcijām sāk mazināties.

Vardarbīga revolūcija riskē doties pretējā virzienā. Pastāvošas valdības iznīcināšana ne vienmēr iznīcina koncentrētas varas struktūru. Bruņotas organizācijas koncentrē ieročus, slepenību, pavēles, izlūkošanu, loģistiku un operatīvās spējas. Ja pastāvošā valdība sabrūk pirms varas un spēju izkliedēšanas, organizācija, kas vislabāk spēj īstenot vardarbību, var aizpildīt radušos varas vakuumu. Valdnieks mainās, bet struktūra paliek pieejama pārņemšanai.

Nevardarbība nenozīmē pacifismu vai atteikšanos no pašaizsardzības. Aizsardzības spēks var būt nepieciešams, ja tūlītēju kaitējumu citādi nevar apturēt. Mērķis ir apturēt kundzību, nevis padarīt spēku par atbrīvošanās organizējošo principu. Vardarbība paliek pēdējais līdzeklis.

Pašaizsardzības spēja var saglabāties, kamēr tās izmantošana paliek aizsardzības nolūkā un īslaicīga. Varas līdzsvars uztur aizsardzības spējas izkliedētas un apstrīdamas, savukārt brīva apvienošanās neļauj īslaicīgam spēkam kļūt par pastāvīgu autoritātes struktūru.

Ilgstoši draudi prasa gatavošanos, uzticamus krājumus, kopīgu informāciju un koordināciju starp apvienībām. Cilvēki var uzticēt pieredzējušajiem konkrētus aizsardzības uzdevumus, saglabājot viņu lomas ierobežotas līdz šiem uzdevumiem un atvērtas apstrīdēšanai. Aizsardzībā risks ir īpaši ass, jo pati aizsardzības spēja var kļūt par jaunu varas koncentrāciju. Šī atšķirība paliek īsta tikai tik ilgi, kamēr ieroči, krājumi un ārējais atbalsts nenonāk nevienas grupas ekskluzīvā kontrolē.

Izkliedētai aizsardzībai ir vēl kāds risks: vienas apvienības gatavošanās var satraukt citu, kuras atbilde šķietami apstiprina pirmās bailes. Kur iespējams, tieša saziņa, neatkarīga satraucošu apgalvojumu pārbaude un abpusēji mobilizācijas ierobežojumi var abām pusēm dot iespēju atkāpties, nezaudējot spēju aizstāvēties.

Ārkārtas koordinācijai jāpaliek konkrētā uzdevuma robežās un atvērtai apstrīdēšanai. Izkliedēta aizsardzība tomēr var tikt sakauta; arī centralizētas pavēles negarantē izdzīvošanu.

Brīvībai nevajadzētu atnākt tikai pēc cīņas. Tai jābūt atpazīstamai pašā cīņas veidā.

3,5 % noteikums

Sistēmiskām pārmaiņām nav vajadzīgs, lai visi iedzīvotāji saceltos reizē.

Erica Chenoweth un Maria Stephan pētījumā secināja, ka nozīmīgas nevardarbīgas kampaņas, kuru mērķis bija režīma maiņa, neatkarība vai okupācijas beigas laikposmā no 1900. līdz 2006. gadam, bija veiksmīgas vairāk nekā divreiz biežāk par vardarbīgām kampaņām.

No šī pētījuma vēlāk radās 3,5 % noteikums: sākotnējā datu kopā neviena nevardarbīga kampaņa necieta neveiksmi pēc tam, kad savā augstākajā punktā bija aktīvi mobilizējusi vismaz 3,5 % iedzīvotāju.

Valdība nedarbojas tikai ar policijas un armijas spēku. Tā ir atkarīga no tā, ka cilvēki visā sabiedrībā turpina strādāt, paklausīt, īstenot pavēles, pārvietot resursus, uzturēt infrastruktūru un atzīt tās autoritāti. Valdība ir atkarīga no daudz vairāk cilvēku sadarbības nekā tikai no tiem, kuri patiesi valda.

Aktīvie dalībnieki ir tikai daļa no šī spiediena. Dalībai un atteikšanās kustībai izplatoties, sadarbība kļūst mazāk uzticama. Strādnieki pārtrauc sadarboties. Pavēles paliek neizpildītas. Atbalstītāji pāriet citā pusē. Iekšējie darbinieki pārtrauc īstenot norādījumus. Institūcijas sāk nedarboties. Varas līdzsvars mainās, jo struktūra zaudē cilvēku sadarbību, kas nepieciešama tās uzturēšanai.

Nevardarbīgas kustības var piesaistīt daudz plašāku dalībnieku loku, jo pretošanās neprasa, lai visi kļūtu par karavīriem. Cilvēki var streikot, boikotēt, atteikties, atsaukt atbalstu, dot resursus, sniegt patvērumu citiem vai vienkārši pārtraukt sadarboties.

Vēlāki pētījumi atklāja, ka pēc 2010. gada nevardarbīgas kampaņas kļuvušas mazāk veiksmīgas. Chenoweth norāda gan uz to, ka valdības pielāgo savas pretstratēģijas, gan uz kustībām, kuras arvien vairāk paļaujas uz strauju mobilizāciju bez organizācijas, stratēģijas un izturības, kas vajadzīga spiediena uzturēšanai. Mobilizācija var atvērt iespēju logu, taču bez noturīgas organizācijas un praktiskas spējas tas var aizvērties, pirms ir radīti ilgstošām pārmaiņām vajadzīgie apstākļi.

3,5 % noteikums nav likums vai garantēta robeža. Lielākā daļa veiksmīgo nevardarbīgo kustību nekad nesasniedza 3,5 %, un vēlāki pētījumi atklāja šķietamu izņēmumu. Tas ir vēsturisks modelis, nevis veiksmes formula.

3,5 % noteikuma mācība nav tāda, ka tieši 3,5 % iedzīvotāju var piespiest jebkuru valdību padoties.

Mācība ir tāda, ka pārveidei nav vajadzīga visu vienprātīga atmoda.

Tieša rīcība

Tieša rīcība nozīmē pašiem tieši rīkoties, lai risinātu problēmu, nevis lūgt autoritāti to atrisināt mūsu vietā. Tiecoties pēc reformas caur autoritāti, pārmaiņas tiek deleģētas augšup. Tieša rīcība saglabā rīcībspēju skarto cilvēku rokās.

Tas, ko redzam, nav tikai korupcija. Sistēma seko tajā iestrādātajiem stimuliem un varas koncentrācijām. Pārstāvju nomaiņa var mainīt lēmumus, taču autoritātes mehānismu atstāj neskartu. Pārstāvnieciskā politika aprok cēloņus un sekas zem birokrātijas slāņiem: cilvēki rīkojas un tad gaida, ko izlems institūcijas. Tieša rīcība rada pārmaiņas šeit un tagad. Cilvēki redz rezultātu, pārbauda to un turpina uz tā balstīties.

Tiešai rīcībai nav vajadzīga atļauja. Cilvēkiem nav nepieciešams apstiprinājums no augšas, lai sadarbotos, risinātu problēmas, atsauktu atbalstu vai radītu alternatīvas. Pārmaiņas var sākties visur, kur cilvēkiem jau ir spēja rīkoties, un tad izplatīties no apakšas, citiem pārņemot to, kas darbojas.

Arī cilvēkiem pašos sabiedrības pamatos ir vara, jo hierarhija nevar darboties pati no sevis. Streiks šo atkarību atklāj uzreiz. Vispārējs streiks var apturēt lielas mehānisma daļas reizē. Neatļauts spontāns streiks rāda, ka strādnieki var īstenot kolektīvu varu, negaidot viņus pārstāvošo institūciju atļauju.

Tieša rīcība pārvērš šo atkarību svirā. Atšķirība ir starp pretošanos struktūrai un tā atņemšanu, kas tai vajadzīgs, lai darbotos. Atteikšanās un aiziešana maina pašas attiecības.

Tieša rīcība veido alternatīvas, kas padara hierarhiju mazāk nepieciešamu. Savstarpējā palīdzība, pašpietiekamība, neatkarīga apmaiņa, kooperatīvi un paralēlas institūcijas dod cilvēkiem spēju tiešāk apmierināt savas vajadzības.

Abas puses viena otru pastiprina. Apturiet mehānismu, vienlaikus veidojot alternatīvas. Pretestība mazina hierarhijas spējas. Veidošana mazina atkarību no hierarhijas.

Cilvēki var atsaukt paklausību, vienlaikus turpinot nepieciešamo darbu, tieši sadarbojoties ar tiem, kuri no tā ir atkarīgi. Īslaicīgs traucējums var dot ietekmes sviru, taču paliek jautājums, kurš sedz tā izmaksas. Ja šī svira balstās uz to, ka cilvēkiem, kuri maz kontrolē apstrīdēto struktūru, tiek atņemts tas, kas viņiem vajadzīgs, pretestība pārliek sava spiediena izmaksas uz viņiem. Ilgstoša atteikšanās no nepieciešamām funkcijām prasa aizstājošus ceļus vai nepārtrauktu piekļuvi. Pretestība, kas atstāj savas alternatīvas bez iztikas, stiprina pieprasījumu atjaunot pavēles.

Veidošana var radīt pati savu spiedienu. Kad cilvēki kļūst atkarīgi no uzbūvētā, tie, kuri to uztur, traucējumu gadījumā zaudētu vairāk un var kļūt piesardzīgāki konfrontācijas priekšā. Savukārt pretestība var apdraudēt alternatīvas, ko cilvēki cenšas saglabāt. Spriedze mazinās, ja alternatīvas var pārdzīvot traucējumus, pateicoties rezerves iespējām un citiem ceļiem, un ja pretestība atņem hierarhijai nepieciešamo, neiznīcinot spējas, no kurām cilvēki ir atkarīgi.

Tieša rīcība kļūst par nākotnes kārtības iedzīvināšanu tagadnē, jo cilvēki veido brīvu pasauli ar attiecībām un institūcijām, ko rada tagad, nevis atliek brīvību līdz kādai nākotnes uzvarai.

Nevienai atsevišķai darbībai nav jāpārveido visa sistēma. ༆ Katrs veiksmīgs darbs var atrisināt kaut ko tagad, palielināt autonomiju un padarīt iespējamu turpmāku rīcību. Šīm spējām savienojoties un pieaugot no apakšas, tās maina varas līdzsvaru.

Dārzs

Brīvai pasaulei nav jāsākas visur reizē. Tā sākas tur, kur cilvēki atgūst spēju apgādāt sevi un cits citu. Audzējiet pārtiku. Apgūstiet noderīgas prasmes. Dalieties ar darbarīkiem. Strādājiet ar cilvēkiem, kuriem uzticaties. Atbalstiet vietējos ražotājus un kooperatīvus. Sāciet ar kaut ko noderīgu, kas spēj turpināties un izplatīties.

Dārzs ir gan burtisks, gan strukturāls. Dārzs pārvērš zemi, zināšanas, darbu un sadarbību kaut kā cilvēkiem tieši lietojamā. Kopīga darbnīca dod vietu izgatavot un labot nepieciešamo. Zemnieku tirgi saved audzētājus un pircējus tiešā apmaiņā. Katrs no tiem saīsina ceļu no vajadzības līdz cilvēkiem, kas to spēj apmierināt.

Jēga nav kādā noteiktā ekonomiskā modelī.

Pašpietiekamība stiprinās sadarbībā, nevis izolācijā. Viens cilvēks nespēj paveikt visu, un viņam arī nevajadzētu to darīt. Cilvēki attīsta dažādas prasmes, dala darbu, apmainās ar radīto un palīdz tur, kur viņu spējas ir visstiprākās. Dārziem savienojoties ar virtuvēm, darbnīcām, kooperatīviem, vietējiem ražotājiem un apkaimju pakalpojumiem, atsevišķi projekti sāk veidot plašāku praktiskas neatkarības tīklu. Jo vairāk zināšanu, darbarīku un ražošanas spēju cilvēkiem pieder pašiem, jo vairāk viņiem ir izvēles par attiecībām, no kurām atkarīga viņu dzīve.

Veidojiet uz vietas. Iepazīstiet kaimiņus. Iegūstiet draugus, kopā darot noderīgas lietas. Cilvēki var redzēt, kā trūkst, kas atkārtoti neizdodas un ko citiem patiesi vajag. Problēmas ir vieglāk risināt, ja tie, kuri tās piedzīvo, var tieši sazināties ar tiem, kuri spēj palīdzēt.

Šīs attiecības var augt uz āru, neaugot uz augšu. Dažādas grupas var specializēties, saglabājot autonomiju un tieši savienojoties tur, kur sadarbība palīdz. Nevienai organizācijai nav jāsniedz viss vai jākontrolē viss kopā. Blīvs pārklājošos apvienību lauks stiprinās ar atšķirībām: daudz prasmju, daudz attiecību, daudz avotu un daudz ceļu, kā apiet neveiksmes.

Svarīgi nav tas, vai kaut kas sevi sauc par alternatīvu. Alternatīvām ir pašām savas stimulu struktūras, tāpēc jāuzdod tas pats jautājums: ko tās veicina praksē? Kooperatīvs, kas atjauno pavēles, ir mainījis maz. Pārbaudījums ir praktisks: vai cilvēki var mainīt darba kārtību, atteikties no tās noteikumiem vai aiziet, nezaudējot vienīgo veidu, kā apmierināt pamatvajadzību?

Dārzs, kas atkarīgs no viena ūdens avota, vai darbnīca, kas atkarīga no viena cilvēka zināšanām, paliek ievainojami tieši šajā ziņā. Apmācāmas prasmes, atkārtojamas metodes, kopīgi darbarīki un krājumi no vairākiem avotiem palīdz noderīgam darbam turpināties, nepadarot nevienu neaizstājamu.

Nav vajadzīga pilnīga nošķiršanās no pastāvošās pasaules. Sāciet ar jebko, ko var pietuvināt tiešām attiecībām: vienu pārtikas avotu, vienu prasmi, vienu darbarīku, vienu pakalpojumu, vienu kooperatīvu projektu, vienu stiprāku draudzību. Katra nodošana ir maza, bet tā atstāj ko tādu, uz kā nākamā var balstīties. Laika gaitā atsevišķi projekti kļūst par tīkliem, tīkli kļūst noturīgi, un atkarība sāk izklīst.

Dārzam nav vajadzīga atļauja kļūt par mežu. Tas aug, kur ir vieta, zarojas, kur apstākļi ļauj, savienojas ar jau dzīvo un rada sēklas turpmākai augšanai. Veidojiet brīvu pasauli tāpat: vietēji, tieši, miermīlīgi un no apakšas uz āru.

Iespēju logs

Brīva pasaule tiek veidota pirms revolucionārā brīža, nevis pēc tā.

To cilvēku atcelšana, kuri kontrolē centralizētās institūcijas, neizkliedē spējas, ko šīs institūcijas agrāk kontrolēja. Pārtika joprojām jāpārvadā. Cilvēkiem joprojām vajadzīgs tīrs ūdens, zāles, pajumte, saziņa, transports, aizsardzība un konfliktu risināšanas veidi. Ja šīs spējas paliek koncentrētas, tas, kurš tās atjauno visātrāk, manto milzīgu varu.

Tāpēc izšķirošais darbs notiek pirms šķietamā pagrieziena punkta.

Brīva sabiedrība pakāpeniski attīstās caur attiecībām, prasmēm, institūcijām un infrastruktūru, kas jau darbojas ārpus centralizētām pavēlēm. Savstarpējās palīdzības tīkli, vietējas pārtikas sistēmas, kooperatīvi, neatkarīgi sakari, izkliedēta enerģija, labošanas spējas, atvērtas zināšanas, aprūpes tīkli, konfliktu risināšana un decentralizēta pašaizsardzība pārnes praktiskās spējas no centralizētām institūcijām to cilvēku rokās, kuri ir atkarīgi no šīm praktiskajām spējām.

Tāda ir nākotnes kārtības iedzīvināšanas tagadnē stratēģiskā nozīme: veidot jauno vecā čaulā. Redzamais lūzums var pienākt pēkšņi. Spēja to pārdzīvot attīstās lēnām.

Pārejai nav vajadzīgs viens tīrs lūzums. Vecās institūcijas var palikt dominējošas, kamēr tām līdzās attīstās jaunas attiecības. Dažas funkcijas var decentralizēties ātri, citas palikt centralizētas daudz ilgāk. Cilvēki var izmantot arī iespējas pastāvošo struktūru ietvaros, ja tas palielina viņu praktisko autonomiju vai spēju organizēties ārpus tām. Šīs iespējas var izmantot, nepārvēršot pastāvošo struktūru par pārveides līdzekli. Topošā pasaule sākotnēji būs nepilnīga, kompromisu pilna un savijusies ar to, ko tā aizstāj.

Ja alternatīva ir atkarīga no tām pašām centralizētajām institūcijām, kuras tai paredzēts aizstāt, to var absorbēt, nemainot varas līdzsvaru.

Alternatīva var dot cilvēkiem vajadzīgo un tomēr būt atkarīga no zemes, krājumiem, infrastruktūras vai citiem resursiem, ko kontrolē vecā struktūra. Šāda kārtība ļauj vecajai struktūrai atbrīvoties no daļas nastas, vienlaikus saglabājot lielu daļu no atkarības radītajām svirām. Funkcijas pārņemšana nav tas pats, kas atkarības aizstāšana; līdzsvars mainās tikai tad, kad cilvēki iegūst lielāku spēju turpināt bez vecās struktūras kontroles pār to, no kā viņi ir atkarīgi.

Alternatīvas var sastapties ar apspiešanu, kad tās kļūst spējīgas aizstāt centralizētas funkcijas. Alternatīvām mazinot atkarību no centralizētām institūcijām, šīm institūcijām var rasties spēcīgāki stimuli tās ierobežot. Kur represijas joprojām spēj nogriezt visus piegādes avotus, izkliedēšana viena pati nav aizsardzība. Kopīgas zināšanas un atbalsts neatkarīgos tīklos ļauj darbam turpināties, kad tiek zaudēta vieta vai organizācija, neatstājot nevienu atsevišķu struktūru, kuras likvidēšana varētu iznīcināt alternatīvu.

Nākotnes kārtības iedzīvināšana tagadnē veido drošības tīklu, kas neļauj institūciju sabrukumam kļūt par sabiedrības sabrukumu.

Mērķis nav radīt vienu tīru anklāvu ārpus sabiedrības. Tas ir vairot vietas, kurās cilvēki var risināt problēmas citādās attiecībās, savienot šīs vietas horizontāli un pakāpeniski pārcelt uz tām vairāk ikdienas dzīves. Katra atkarība, ko aizstāj brīvprātīga alternatīva, vājina vecās sistēmas sviras. ༆ Katra savstarpēja atbalsta saikne palielina cilvēku spēju atteikties.

Pāreja var būt pakāpeniska veidošanā un strauja sekās.

Iespēju logs atveras, kad centralizētas institūcijas zaudē tik daudz spēju vai leģitimitātes, ka kārtība, ko reiz uzskatīja par pastāvīgu, kļūst apspriežama. Tam nav vajadzīgs pilnīgs civilizācijas sabrukums. Piegādes ķēde pārtrūkst. Valdība zaudē leģitimitāti. Korporācija pamet pilsētu. Elektrotīkls pārstāj darboties. Valūta kļūst neuzticama. Streiks aptur parastos pakalpojumus. Monopols vairs nespēj nodrošināt to, no kā cilvēki ir atkarīgi. Centralizētas sistēmas pieviļ nevienmērīgi – dažādās vietās, nozarēs un funkcijās.

Katra neveiksme rada iespēju alternatīvām uzņemties daļu no tā, ko vecā struktūra vairs nespēj sniegt.

Šādas iespējas var rasties atkārtoti. Paralēlas institūcijas attīstās relatīvas stabilitātes laikā. Centralizēta sistēma novājinās. Pastāvošās alternatīvas pārņem daļu tās funkciju. Šīs alternatīvas nostiprinās, mācās, savienojas un nākamajā krīzē ienāk ar lielākām spējām nekā iepriekš. Vecā hierarhija var izdzīvot, taču katrs cikls var atstāt cilvēkus mazāk atkarīgus no tās.

Tā nav stratēģija gaidīt sabrukumu. Tā ir gatavošanās apstākļiem, kurus neviens nevar droši paredzēt.

Kad centralizētas institūcijas vājinās, brīvība nerodas automātiski. Krīze rada bailes, trūkumu, nenoteiktību un pieprasījumu pēc uzticamas kārtības. Šie apstākļi var stiprināt savstarpējo palīdzību, bet var stiprināt arī fašismu, militārismu, organizēto noziedzību, reliģisku autoritārismu vai jaunu valdību, kas sola atjaunot stabilitāti.

Varas vakuums ir pieprasījums pēc funkcijām, kuras vairs netiek uzticami nodrošinātas. Tas, kas to aizpilda, ir atkarīgs no tā, kurš spēj apmierināt vajadzības.

Tas, kurš spēj nodrošināt pārtiku, zāles, saziņu, transportu, aizsardzību un darbojošos infrastruktūru, iegūst milzīgu ietekmi. Ja šīs spējas pieder tikai autoritārām organizācijām, nobijušies cilvēki var pieņemt pavēles, jo hierarhija šķiet vienīgā vēl strādājošā struktūra.

Tāpēc nākotnes kārtības iedzīvināšana tagadnē ir arī gatavošanās tam, lai nepieļautu autoritāru varas pārmantošanu. Pirms krīzes izveidotas paralēlas institūcijas dod cilvēkiem citu vietu, kur vērsties. Izkliedētas prasmes, pastāvošās attiecības, darbojošies tīkli un pieredze sadarboties bez pavēlēm mazina vakuumu, ko citādi radītu centralizētas sistēmas sabrukums.

Bez šīm alternatīvām sabrukums neizbeidz atkarību. Tas to pastiprina.

Alternatīvām arī jādarbojas. Ja dalībai vajadzīgs brīvs laiks, nauda vai drošība, tā kļūst visgrūtākā cilvēkiem, kas jau ir zem vislielākā spiediena. Lielākā daļa cilvēku pirms dalības nepieņems veselu filozofiju. Viņi var pievienoties tāpēc, ka pārtika ir par pieņemamu cenu, bērnu aprūpe uzticama, apkaime drošāka, labošanas darbnīca taupa naudu vai iesaistītie pret viņiem izturas ar cieņu. Brīva apvienošanās, savstarpējā palīdzība un spontāna kārtība kļūst par spēcīgākiem argumentiem, kad cilvēki tās var tieši pieredzēt.

Mēraukla ir praktiska: vai alternatīva apmierina īstu vajadzību, vienlaikus palielinot autonomiju un izkliedējot spējas?

Projekts, kas nespēj darboties spiediena apstākļos, neizvedīs cilvēkus cauri krīzei. Projekts, kas darbojas, koncentrējot kontroli, var vienkārši kļūt par nākamo hierarhiju. Alternatīva darbojas tikai tad, ja tās metodes saglabā autonomiju un brīvu apvienošanos.

Pārbaudiet aizstāšanu, pirms uz to paļaujaties: vai apgāde var turpināties, kad apstājas finansējums, piegādātājs vairs nespēj piegādāt vai galvenie cilvēki aiziet? Parasti traucējumi un faktiskas funkciju nodošanas atklāj, kas joprojām ir atkarīgs no centralizētām institūcijām. Pēkšņs sabrukums var pienākt, pirms šis darbs ir paveikts pietiekamā mērā. Tad krājumu, uzturēšanas un aprūpes saglabāšana ir svarīgāka par neatkarības pasludināšanu; pagaidu atkarība nerada pastāvīgas tiesības pavēlēt.

Šie procesi norit vienlaikus: veidojiet spējas, kas apmierina vajadzības tagad, un izmantojiet tās, lai mazinātu atkarību no kundzības. Bez veidošanas pretestība var atstāt vakuumu. Bez pretestības alternatīvas var tikt ierobežotas esošajā sistēmā.

Mērķis ir panākt, lai centralizētas institūcijas kļūtu pakāpeniski mazāk vajadzīgas.

Funkcijas var pārcelt pa vienai. Zināšanas var izkļūt no centralizētas kontroles. Pagaidu savstarpējā palīdzība var kļūt par pastāvīgu sociālu infrastruktūru. Neformāli piegādes ceļi var kļūt par noturīgiem tīkliem. Kopienas var saglabāt kārtību, kas darbojās ārkārtas situācijās. Pat neveiksmīgi projekti var atstāt prasmes, attiecības, darbarīkus un zināšanas, kas nākamo mēģinājumu padara stiprāku.

Tas, ko cilvēki līdz šim ir uzbūvējuši, nenosaka robežas tam, ko viņi vēl var uzbūvēt. Atbrīvota cilvēku izdoma rosina jaunievedumus, padarot kādreiz neiespējamo sasniedzamu.

Panākumi var neizskatīties pēc valdības krišanas vai karoga pacelšanas virs tās ēkām. Tie var izpausties kā ilgstoša centralizēto institūciju nozīmes mazināšanās, to noderīgajām funkcijām pārceļoties citur.

Izšķirošā uzvara nav mehānisma sagrābšana.

Tā ir mehānisma padarīšana par nevajadzīgu.

Kad atvērsies nākamā lielā iespēja, nav zināms. Sistēmas var pārdzīvot nestabilitāti, absorbēt pretestību, mainīt vadību, pārlikt izmaksas, reformēties vai īstenot represijas. Stratēģija, kas atkarīga no sabrukuma paredzēšanas, ir trausla.

Nākotnes kārtības iedzīvināšanai tagadnē nav vajadzīga prognoze. Ja pastāvošā sistēma saglabājas, neatkarīgas attiecības un spējas uzlabo dzīvi tagad. Ja tā pakāpeniski nīkst, alternatīvas var pārņemt funkcijas, ko tā pamet. Ja krīzes atkārtojas, katra iespēja var atstāt paralēlo sabiedrību stiprāku. Ja notiek lielāks lūzums, tīkli ar jau esošiem krājumiem, prasmēm un darbojošām attiecībām dod cilvēkiem alternatīvas, kas spēj neļaut radušos vakuumu aizpildīt citai centralizētai autoritātei.

Tāpēc iespēju logs nav kaut kas, ko gaidīt.

Tas ir kaut kas, uz ko virzāmies, būvējot.

Brīva pasaule aug, kamēr hierarhija vēl šķiet pastāvīga. Katrs dārzs, draudzība, kooperatīvs, prasme, tīkls, savstarpējās palīdzības darbs un neatkarīgs praktisko spēju avots rada vēl vienu vietu, no kuras cilvēki var rīkoties, negaidot atļauju. Šīm alternatīvām savienojoties, atkarība izklīst un veidojas varas līdzsvars.

Kad nākamais logs atvērsies, brīvībai nebūs jāsāk no nekā.

Brīva pasaule gaidīs.

Vox Libera

Pamata atskaites punkts

“Nekas nav bīstamāks par dogmatisku pasaules uzskatu – nekas vairāk neierobežo, nepadara aklāku pret jauninājumiem un neposta atvērtību jaunajam.” — Stephen Jay Gould

“Ir svarīgi izskaust neapzināto dogmatismu, kas liek cilvēkiem domāt, ka viņu veids, kā skatīties uz īstenību, ir vienīgais saprātīgais veids, kā redzēt pasauli. Mans mērķis ir mēģināt panākt cilvēkos vispārīgu agnosticismu – ne tikai par Dievu, bet par visu. Ja cilvēks spēj redzēt lietas tikai savas uzskatu sistēmas ietvaros, viņam lemts kļūt gandrīz kurlam, mēmam un aklam. Cilvēkus iespējams saskatīt tikai tad, kad cilvēks spēj redzēt pasauli tā, kā to redz citi. Tā ir partizānu ontoloģija – sagraut viena modeļa skatījumu un dot cilvēkiem vairāku modeļu perspektīvu.” — Robert Anton Wilson, intervija “Searching for Cosmic Intelligence” ar Jeffrey Elliot (1980)

“Dažus terminus un idejas var atpazīt kā ‘antijēdzienus’. Tie ir termini, kas patiesībā aptumšo mūsu izpratni, nevis to atvieglo, padarot grūtāku citu leģitīmu jēdzienu uztveri. Viena svarīga antijēdzienu kategorija ir tā sauktā ‘komplektētā pakete’ – jebkurš termins, kura nozīme slēpj netiešu pieņēmumu, ka noteiktas lietas sader kopā, lai gan patiesībā tā nav.” — Roderick T. Long

“Citiem vārdiem, nav viena modeļa. Vienīgā pastāvīgā parādība ir pati maiņa un no tās izrietošā dažādu sociālo iespēju apzināšanās.” — David Graeber un David Wengrow, The Dawn of Everything

Stimulu struktūra

“Cilvēks, tāpat kā visas dzīvās būtnes, pielāgojas un pierod pie apstākļiem, kuros dzīvo, un nodod mantojumā iegūtos ieradumus. Tā, piedzimis un dzīvojis nebrīvē, būdams garas vergu rindas pēcnācējs, cilvēks, kad sāka domāt, ticēja, ka verdzība ir būtisks dzīves nosacījums; brīvība viņam šķita neiespējama.” — Errico Malatesta

“Ir grūti panākt, lai cilvēks kaut ko saprastu, ja viņa alga ir atkarīga no tā, ka viņš to nesaprot!” — Upton Sinclair, I, Candidate for Governor: And How I Got Licked (1935)

“Līdz šim mēs analizējām stimulus caur publiskās izvēles teorijas prizmu, pieņemot, ka politiskajā laukā cilvēki būtībā ir tādi paši kā ārpus tā. Taču šis pieņēmums galu galā var izrādīties pārlieku optimistisks attiecībā uz politiku. Tas ir tāpēc, ka politikas institucionālie filtri galu galā atlasa tos, kuriem varas amati šķiet pievilcīgi. Krietni, humāni cilvēki nevēlēsies strādāt par uzraugiem vergu plantācijā. Tā paša iemesla dēļ starp tiem, kuri savu karjeru pavada kā cietumsargi, policisti, prokurori, robežpatruļas aģenti, ģenerāļi un prezidenti, biežāk būs cilvēki, kuri jūtas ērti, pēc saviem ieskatiem izmantojot varu un vardarbīgu autoritāti pār citiem. Pat ja principiāli cilvēki kādu laiku ieņem šos amatus, viņus drīz var nomainīt ambiciozi cilvēki, gatavi pielāgot savus morāles principus, lai iegūtu un saglabātu varas pozīcijas. Tādējādi varas sistēmas rada institucionālus filtrus un atlases efektus ar vienu vienkāršu un postošu iznākumu: augšgalā nonāk sliktākie.” — Nathan Goodman, Abolition: An Economist’s Perspective ๖

“Strādniekiem šodien traucē vesels klāsts noteikumu, nodokļu, intelektuālā īpašuma likumu un uzņēmējdarbības subsīdiju, kas kopumā kavē iespējamu alternatīvu darba devēju ienākšanu un pašnodarbinātību.” — Sheldon Richman

“Patiesībā kapitālistisko sistēmu nosaka valsts sankcionētu monopolu strukturāla klātbūtne.” — Eric Fleischmann

“Turklāt valdības monopols pār apmaiņas līdzekli dod varu izmantot parādu, nevis maksātspēju, kā kredīta instrumentu apmaiņas atvieglošanai un ar šo monopolu neļaut apmaiņu, kamēr nav apmierinātas privileģētās prasības.” — Dyer D. Lum

“Šodien neviens neredz vai nevēlas redzēt, ka mūsu laikā cilvēku vairākuma paverdzināšana balstās uz naudas nodokļiem, ko uzliek zemei un citādi un ko valdība iekasē no pavalstniekiem.” — Leo Tolstoy, What Shall We Do?, XX nodaļa

“Ar nepārtrauktu inflācijas procesu valdības var slepeni un nemanāmi konfiscēt nozīmīgu daļu savu pilsoņu bagātības. Ar šo metodi tās ne tikai konfiscē, bet dara to patvaļīgi; kamēr process daudzus padara nabadzīgākus, dažus tas patiesībā bagātina.” — John Maynard Keynes, The Economic Consequences of the Peace

“Kapitālisms visur ir vienāds. Lai izdzīvotu un plauktu, tam vajadzīgs pastāvīgs daļēja trūkuma stāvoklis: tas vajadzīgs cenu uzturēšanai un izsalkušu cilvēku masu radīšanai, kas strādātu jebkādos apstākļos.” — Errico Malatesta

“Mani kaut kā mazāk interesē Einšteina smadzeņu svars un rievas nekā gandrīz pilnīga pārliecība, ka cilvēki ar tikpat lielu talantu dzīvojuši un miruši kokvilnas laukos un ekspluatācijas fabrikās.” — Stephen Jay Gould

“Jo tie, kurus šodien sauc par noziedzniekiem, patiesībā tādi nemaz nav. Mūsdienu noziedzības vecāks ir bads, nevis grēks.” — Oscar Wilde, The Soul of Man under Socialism

“Verdzība, protekcionisms un monopols atrod aizstāvjus ne tikai starp tiem, kuri no tiem gūst labumu, bet arī starp tiem, kuri no tiem cieš.” — Frédéric Bastiat

“Šķirai, kurai ir vara laupīt lielā mērogā, ir arī vara kontrolēt valdību un legalizēt savu laupīšanu.” — Eugene Debs

“Kad laupīšana kādai sabiedrības cilvēku grupai kļūst par dzīvesveidu, laika gaitā tā sev izveido tiesību sistēmu, kas to atļauj, un morāles kodeksu, kas to slavina.” — Frédéric Bastiat

“Likumīgu laupīšanu var īstenot bezgalīgi daudzos veidos. Tādējādi mums ir bezgalīgi daudz plānu tās organizēšanai: tarifi, protekcionisms, pabalsti, subsīdijas, pamudinājumi, progresīvie nodokļi, valsts skolas, garantētas darba vietas, garantēta peļņa, minimālās algas, tiesības uz palīdzību, tiesības uz darba rīkiem, bezmaksas kredīts un tā tālāk, un tā tālāk.” — Frédéric Bastiat, The Law

Hierarhija

“Lielākā daļa autoritātes sākas kā gangstera kailā vara un pārtop par klusējošā piekrišanā balstītu ‘leģitīmu’ autoritāti. Tāda noteikti ir nacionālās valsts vēsture. Frieds atzīmē, ka leģitimitāte ir līdzeklis, ar kuru ideoloģija tiek sapludināta ar varu. Leģitimitātes funkcija ir ‘izskaidrot un pamatot koncentrētas sociālās varas pastāvēšanu, ko īsteno viena kopienas daļa, un līdzīgi atbalstīt konkrētas sociālās kārtības, tas ir, konkrētus sociālās varas sadales un virzīšanas veidus’.” — Harold Barclay, People without Government ๖

“Atcelt autoritāti vai valdību nenozīmē iznīcināt individuālos vai kolektīvos spēkus, kas darbojas sabiedrībā, nedz cilvēku savstarpējo ietekmi. Tas nozīmētu reducēt cilvēci uz nekustīgu, atsevišķu atomu kopumu – neiespējamību, kas, ja būtu īstenojama, iznīcinātu jebkuru sabiedrību un dotu nāvējošu triecienu cilvēcei. Atcelt autoritāti nozīmē atcelt spēka un ietekmes monopolu. Tas nozīmē izbeigt kārtību, kurā sociālais spēks, proti, visas sabiedrības kopīgais spēks, tiek padarīts par neliela cilvēku skaita domu, gribas un interešu instrumentu. Šie cilvēki ar kolektīvo spēku apspiež visu pārējo brīvību savu ideju labā. Citiem vārdiem, tas nozīmē iznīcināt organizācijas veidu, ar kura palīdzību nākotne starp vienu revolūciju un otru tiek ekspluatēta tā brīža uzvarētāju labā.” — Errico Malatesta

“Kur ir autoritāte, tur nav brīvības.” — Pyotr Kropotkin

“Kad Warrens un Proudhons, meklēdami taisnīgumu darbam, sastapās ar šķiru monopolu šķērsli, viņi redzēja, ka šie monopoli balstās uz Autoritāti, un secināja, ka jādara nevis tā jāstiprina, padarot monopolu vispārēju, bet pilnībā jāizrauj Autoritāte un jādod brīva vaļa pretējam principam – Brīvībai.” — Benjamin R. Tucker

“Hierarhiskas organizācijas ir veidotas, lai radītu saskaņotību cilvēku uzvedībā galvenokārt ar hierarhiskās kontroles struktūras ietekmi. Ideālā hierarhijā visai ietekmei un saziņai starp diviem ‘strādniekiem’ jāiet caur kopīgu vadītāju. Pieaugot kolektīvās uzvedības sarežģītībai, pieaug neatkarīgo ietekmju skaits, un vadītājs vairs nespēj tās visas apstrādāt vai nodot. Palīdz vadītāju skaita palielināšana un sazarošanās koeficienta (cilvēku skaita, ko uzrauga viens vadītājs) samazināšana. Tomēr šī stratēģija neizdodas, kad kolektīvās uzvedības sarežģītība pārsniedz viena cilvēka spējas. Tīkli, kas pieļauj vairāk tiešu horizontālu mijiedarbību, no šī ierobežojuma necieš. Kad kolektīvās uzvedības sarežģītība pārsniedz atsevišķa cilvēka spējas, hierarhiska kontrole kļūst neefektīva. Hierarhiski kontrolētām sistēmām jāatdod vieta tīklotām sistēmām. Brīdī, kad kolektīvā sarežģītība sasniedz viena cilvēka spēju robežu, sarežģītības pieaugums sastop hierarhisko struktūru ierobežojumus. Hierarhiskās struktūras nespēj nodrošināt lielāku sarežģītību un tām jāatdod vieta struktūrām, kur dominē horizontāla mijiedarbība. Horizontāla mijiedarbība, kas aizstāj kontroles funkciju, jau ir bijusi hierarhiskās struktūrās, taču kļūst nepieciešama, kad hierarhiskā kontrole izrādās nespējīga tikt galā ar augsto kolektīvās uzvedības sarežģītību.” — Complexity Rising: From Human Beings to Human Civilization, a Complexity Profile

“Civilizācija, kas balstās uz autoritāti un pakļaušanos, ir civilizācija bez pašlabošanās līdzekļiem. Efektīva saziņa plūst tikai vienā virzienā: no kungu grupas uz kalpu grupu. Jebkurš kibernētiķis zina, ka šādam vienvirziena kanālam nav atgriezeniskās saites un tas nespēj rīkoties saprātīgi.” — Robert Anton Wilson, “Thirteen Choruses for the Divine Marquis”, citē Kevin Carson grāmatā The Desktop Regulatory State

“Atsevišķs paklausības akts ir ne tikai autoritāras sabiedrības spēka, bet arī tās vājuma stūrakmens.” — Robert Shea un Robert Anton Wilson, The Illuminatus! Trilogy

“Apspiedējs nebūtu tik spēcīgs, ja viņam nebūtu līdzdalībnieku apspiesto vidū.” — Simone de Beauvoir

“[...] galvenais ienaidnieks, stratēģiskais pretinieks ir fašisms [...] Un ne tikai vēsturiskais fašisms, Hitlera un Musolīni fašisms, kas spēja tik veiksmīgi mobilizēt un izmantot masu vēlmes, bet arī fašisms mūsos visos, mūsu galvās un ikdienas uzvedībā, fašisms, kas liek mīlēt varu, vēlēties tieši to, kas pār mums valda un mūs ekspluatē.” — Michel Foucault, priekšvārds Anti-Oedipus

“Ja cilvēki izmanto brīvību tā, lai atteiktos no brīvības, vai viņi pēc tam ir kaut par mata tiesu mazāk vergi? Ja ļaudis plebiscītā ievēl pār sevi despotu, vai viņi paliek brīvi tāpēc, ka despotiju radīja paši? Vai viņa piespiedu rīkojumi jāuzskata par leģitīmiem tāpēc, ka tie galu galā izriet no viņu pašu balsīm? Tikpat labi varētu apgalvot, ka Austrumāfrikas iedzīvotājs, kurš cita klātbūtnē salauž šķēpu, lai kļūtu par viņa kalpu, joprojām saglabā brīvību, jo brīvi izvēlējās savu kungu.” — Herbert Spencer, The Man Versus the State

“Cilvēks nav ne mazāk vergs tāpēc, ka viņam ļauts ik pēc dažiem gadiem izvēlēties jaunu kungu.” — Lysander Spooner, No Treason No. VI: The Constitution of No Authority

“Brīva kungu ievēlēšana neatceļ kungus vai vergus. Brīva izvēle starp plašu preču un pakalpojumu klāstu nenozīmē brīvību, ja šīs preces un pakalpojumi uztur sociālo kontroli pār dzīvi, ko piepilda darbs un bailes, proti, ja tie uztur atsvešināšanos. Un uzspiestu vajadzību spontāna atražošana pašā cilvēkā neiedibina autonomiju; tā tikai liecina par kontroles efektivitāti.” — Herbert Marcuse, One-Dimensional Man

“Tas, kurš mēģina kontrolēt citu, ir valdītājs, agresors, iebrucējs; šādas ielaušanās raksturs nemainās, vai to īsteno viens cilvēks pret otru kā parasts noziedznieks, vai viens pret visiem kā absolūts monarhs, vai visi pārējie pret vienu kā mūsdienu demokrātijā.” — Benjamin R. Tucker, 1890

“Neviens nekad nesagrābj varu ar nodomu no tās atteikties. Vara nav līdzeklis, tā ir mērķis. Diktatūru nedibina revolūcijas nosargāšanai; revolūciju taisa diktatūras nodibināšanai.” — O’Brien George Orwell romānā Nineteen Eighty-Four

Valdība

“Diemžēl pārāk maz saprot to, ka tāpat kā Valstij nav pašai savas naudas, tai nav arī pašai savas varas. Visa tās vara ir tā, ko tai dod sabiedrība, plus tā, ko tā laiku pa laikam ar vienu vai otru ieganstu konfiscē; nav cita avota, no kā Valsts varētu ņemt varu. Tāpēc katra Valsts varas iegūšana, vai nu to dāvājot, vai sagrābjot, atstāj sabiedrībai tikpat mazāk varas. Valsts vara nekad nenostiprinās un nevar nostiprināties bez atbilstošas un aptuveni līdzvērtīgas sabiedrības varas noplicināšanas.” — Albert J. Nock ๖

“Valsts noteicošā pazīme ir autoritāte, tiesības valdīt. Cilvēka galvenais pienākums ir autonomija, atteikšanās tikt valdītam.” — Robert Paul Wolff

“Valdība, tuvāk aplūkota, izrādās ne vairāk, ne mazāk kā kļūdainu cilvēku grupa ar politisku spēku rīkoties tā, it kā viņi būtu nekļūdīgi.” — Robert LeFevre

“Lūk, atšķirība, turklāt ļoti svarīga. Mēs atzīstam cilvēka dabas nepilnības, bet valdniekiem neizdarām izņēmumu. Viņi to izdara, dažreiz neapzināti, un tāpēc, ka mēs izņēmumu nedarām, viņi mūs sauc par sapņotājiem, ‘nepraktiskiem cilvēkiem’.” — Pyotr Kropotkin

“Ja cilvēces dabiskās noslieces ir tik sliktas, ka nav droši ļaut cilvēkiem būt brīviem, kāpēc šo organizētāju noslieces vienmēr ir labas? Vai likumdevēji un viņu ieceltie ierēdņi arī nepieder cilvēku dzimumam? Vai varbūt viņi tic, ka paši darināti no labāka māla nekā pārējā cilvēce?” — Frédéric Bastiat, The Law

“Bīstami nav tas, ka kāda noteikta šķira nav piemērota valdīšanai. Neviena šķira nav piemērota valdīšanai.” — Lord Acton, vēstule Mary Gladstone (1881)

“Bet kāds ir valdības pastāvēšanas iemesls? Kāpēc atteikties no savas brīvības un iniciatīvas citu cilvēku labā? Kāpēc dot viņiem varu būt kungiem ar vai pret katra gribu, pēc sava prāta rīkoties ar visu spēkiem? Vai valdītāji ir tik īpaši apdāvināti, ka viņi varētu kaut cik pamatoti pārstāvēt masas un darboties visu cilvēku interesēs labāk, nekā visi cilvēki paši spētu? Vai viņi ir tik nekļūdīgi un neuzpērkami, ka viņiem ar kaut kādu piesardzības šķietamību varētu uzticēt katra un visu likteni, paļaujoties uz viņu zināšanām un labestību? Un pat ja būtu bezgalīgi labi un zinoši cilvēki, pat ja pieņemtu to, kas vēsturē nekad nav noticis un, mūsuprāt, nevar notikt, proti, ka valdība nonāktu spējīgāko un labāko rokās, vai valdības vara kaut ko pievienotu viņu labvēlīgajai ietekmei? Vai drīzāk to nesastindzinātu vai neiznīcinātu? Jo valdītājiem nākas nodarboties ar lietām, ko viņi nesaprot, un, pats galvenais, tērēt lielāko daļu enerģijas savas varas saglabāšanai, draugu apmierināšanai, neapmierināto savaldīšanai un dumpinieku pakļaušanai.” — Errico Malatesta

“Kāda loma cilvēku centienos uzlabot dzīvi, izgudrojumos un atklājumos bijusi autoritātei vai valdībai? Nekāda, vismaz nekāda noderīga. Vienmēr tieši atsevišķs cilvēks šajā jomā paveicis katru brīnumu, parasti par spīti cilvēku un dievišķās autoritātes aizliegumiem, vajāšanai un iejaukšanās mēģinājumiem.” — Emma Goldman, The Individual, Society and the State

“Valdība ir lielā fikcija, ar kuras palīdzību katrs cenšas dzīvot uz visu pārējo rēķina.” — Frédéric Bastiat, “Government”

“Cilvēki, kuri tic viskrasākajai atšķirībai starp demokrātiju un monarhiju, diez vai spēj novērtēt, kā politiska institūcija var piedzīvot tik daudzas pārvērtības un tomēr palikt tā pati. Taču pat paviršs skatiens parāda, ka visā Anglijas monarhijas attīstībā, ar visiem tās paplašinājumiem un revolūcijām, pat ar tās lēcienu pāri jūrai uz koloniju, kas kļuva par neatkarīgu nāciju un tad varenu Valsti, tās pašas Valsts funkcijas un attieksmes pēc būtības saglabājušās nemainīgas.” — Randolph Bourne, The State

“Valsts nav nekas vairāk kā brīvību summa, ko sabiedrība liegusi atsevišķam cilvēkam.” — Mikhail Bakunin

“Cilvēks nespēj kaulēties ar Valsti. Valsts atzīst tikai vienu naudas vienību – varu, un monētas tā izdod pati.” — Ursula K. Le Guin, The Dispossessed (1974)

“No visām tirānijām tā, ko īsteno tās upuru labā, var būt visnospiedošākā. Varbūt labāk dzīvot laupītāju baronu pakļautībā nekā visvarenu morālu urķu varā. Laupītāju barona nežēlība dažreiz var snaust, viņa alkatība kādreiz var būt piesātināta; bet tie, kuri mūs moka mūsu pašu labā, mocīs bez gala, jo viņi to dara ar savas sirdsapziņas piekrišanu.” — C. S. Lewis, The Humanitarian Theory of Punishment (1949)

“Likums savā diženajā vienlīdzībā gan bagātajiem, gan nabagajiem aizliedz gulēt zem tiltiem, ubagot ielās un zagt maizi.” — Anatole France

“Princips, ka vairākumam ir tiesības valdīt pār mazākumu, praksē visu valdīšanu pārvērš tikai divu cilvēku grupu sacensībā par to, kura būs kungi un kura vergi; sacensībā, kas, lai cik asiņaina, pēc lietu dabas nekad nevar beigties pavisam, kamēr cilvēks atsakās būt vergs.” — Lysander Spooner, No Treason

“Visi valdīšanas veidi ir neveiksmes. Despotisms ir netaisnīgs pret visiem, arī despotu, kurš droši vien bija radīts kaut kam labākam. Oligarhijas ir netaisnīgas pret daudziem, ohlokrātijas – pret nedaudziem. Kādreiz daudz cerēja no demokrātijas; bet demokrātija nozīmē vien tautas sišanu ar tautas rokām tautas labā. Tas ir atklājies. Jāsaka, ka bija pēdējais laiks, jo jebkura autoritāte pazemo. Tā pazemo gan tos, kuri to īsteno, gan tos, pār kuriem tā tiek īstenota.” — Oscar Wilde, The Soul of Man under Socialism

“…padomājiet par desmitiem tūkstošu, kas sadedzināti, pakārti, izvārīti vai citādi nonāvēti par burvestību; miljoniem par ķecerību; tūkstošiem cēlu upuru, kas cietuši par nodevību; uguns, spīdzināšanas, ešafota, moku sola un pazemes cietumu upuriem par visiem iedomājamiem noziegumiem kopš laika sākuma…

Lai viņš padomā par asiņu okeāniem un asaru upēm, ko izlējuši pasaules valdnieku spēks un nežēlība; par cietsirdību, spīdzināšanu un ciešanām, kas sakrautas uz bezpalīdzīgajiem, vājajiem, nelaimīgajiem; un tad lai sev jautā, vai tic, ka sods ir labs. Pat ja vardarbība kādreiz spētu novērst noziegumu, valdnieku brutalitāte, ciešanas, asinis un noziegumi ir pacēlušies kalnu augstumā pāri vājo un nepazīstamo upuru nodarījumam, par kuriem viņi izliekas atriebjamies. Un šī nežēlība nemazinās.

Tā ir tīra neprātība – šaubīties par pagātnes notiesājumu taisnīgumu un ticēt šodienas spriedumu taisnībai. Neviens notiesājums nav taisnīgs, neviens spriedums nav taisnīgs. Visa vardarbība un spēks ir nežēlīgi, netaisnīgi un barbariski un tos nevar uzturēt ar cilvēku spriedumu.” — Clarence Darrow, Resist Not Evil

“Valdība nevar gribēt, lai sabiedrība sairtu, jo tad tā un valdošā šķira zaudētu ekspluatācijas avotus; tā nevar arī ļaut sabiedrībai uzturēt sevi bez oficiālas iejaukšanās, jo tad cilvēki drīz saprastu, ka valdība kalpo tikai īpašnieku aizstāvēšanai, kuri tur viņus bada apstākļos, un steigtos atbrīvoties gan no valdības, gan īpašniekiem.” — Errico Malatesta

“Kāpēc cilvēki cieš badu? Tāpēc, ka valdnieki nodokļos apēd naudu. Tāpēc cilvēki cieš badu. Kāpēc cilvēki dumpojas? Tāpēc, ka valdnieki pārāk daudz iejaucas. Tāpēc viņi dumpojas. Kāpēc cilvēki tik maz domā par nāvi? Tāpēc, ka valdnieki no dzīves prasa pārāk daudz. Tāpēc cilvēki nāvi uztver viegli. Ja ir maz, no kā dzīvot, cilvēks labāk zina, ka dzīvi nevajag pārāk augstu vērtēt.” — Lao Tzu, Tao Te Ching, 75. nod., tulk. Gia-Fu Feng un Jane English

“Tādēļ ikvienam, kurš vēlas brīvību, jāsaprot šie būtiskie fakti: 1. Katrs, kurš ieliek naudu tā sauktās ‘valdības’ rokās, ieliek tajās zobenu, ko tā izmantos pret viņu pašu, lai izspiestu vairāk naudas un paturētu viņu pakļautu savai patvaļīgajai gribai. 2. Tie, kuri sākumā paņems viņa naudu bez piekrišanas, izmantos to viņa tālākai aplaupīšanai un paverdzināšanai, ja nākotnē viņš uzdrošināsies pretoties viņu prasībām.” — Lysander Spooner, No Treason

“Mēs varam bez bailēm secināt, ka revolucionārā formula nevar būt Tieša likumdošana, ne Tieša valdība, ne Vienkāršota valdība, bet gan Nekādas valdības. Ne monarhija, ne aristokrātija, ne pat demokrātija, ciktāl tā var nozīmēt jebkādu valdību, pat ja tā darbojas tautas vārdā un sevi sauc par tautu. Nekādas autoritātes, nekādas valdības, pat tautas valdības – tā ir Revolūcija. Tieša likumdošana, tieša valdība, vienkāršota valdība ir seni meli, ko veltīgi mēģina atjaunināt. Tieši vai netieši, vienkārši vai sarežģīti valdīt pār tautu vienmēr nozīmēs tautu apkrāpt. Tas vienmēr ir cilvēks, kurš pavēl cilvēkam, fikcija, kas izbeidz brīvību; rupjš spēks, kas pārtrauc jautājumu taisnīguma vietā, kurš vienīgais uz tiem spēj atbildēt; spītīga ambīcija, kas padara uzticību un lētticību par pakāpienu…” — Pierre-Joseph Proudhon, The General Idea of the Revolution in the Nineteenth Century (1851)

“Pat ja valdības neesamība patiešām nozīmētu anarhiju negatīvā, nekārtības nozīmē – bet tā nebūt nav –, pat tad nekāda anarhiska nekārtība nevarētu būt ļaunāka par stāvokli, līdz kuram valdība novedusi cilvēci.” — Leo Tolstoy, Patriotism and Government

“Kas ir tas, ko saucam par valdību? Vai tā ir kas cits kā organizēta vardarbība? Likums pavēl tev paklausīt, un, ja nepaklausi, tas tevi piespiedīs ar spēku – visas valdības, visi likumi un autoritāte galu galā balstās uz spēku un vardarbību, uz sodu vai bailēm no soda.” — Alexander Berkman

“Valsts savu vardarbību sauc par likumu, bet indivīda vardarbību – par noziegumu.” — Max Stirner, The Unique and Its Own

“Kādreiz noziegums bija vientuļš kā protesta sauciens; tagad tas ir vispārējs kā zinātne. Vakar to tiesāja; šodien tas nosaka likumu.” — Albert Camus, The Rebel

“Jūs neapšaubāt valdības tiesības nogalināt, konfiscēt un ieslodzīt. Ja privāts cilvēks būtu vainīgs pie tā, ko valdība dara visu laiku, jūs viņu nosauktu par slepkavu, zagli un nelieti. Taču, kamēr vardarbība ir ‘likumīga’, jūs to atbalstāt un tai pakļaujaties. Tātad jūs patiesībā iebilstat nevis pret vardarbību, bet pret to, ka cilvēki lieto vardarbību ‘nelikumīgi’.” — Alexander Berkman

“Nogalināt ir aizliegts; tāpēc visi slepkavas tiek sodīti, ja vien viņi nenogalina lielā skaitā un trompešu skaņu pavadījumā.” — Voltaire

“Būt VALDĪTAM nozīmē tikt vērotam, pārbaudītam, izspiegotam, vadītam, dzītu caur likumiem, numurētam, regulētam, reģistrētam, indoktrinētam, pamācītam, kontrolētam, pārbaudītam, aplēstam, novērtētam, nopeltam, komandētam no būtņu puses, kurām nav ne tiesību, ne gudrības, ne tikuma to darīt. Būt VALDĪTAM nozīmē katrā darbībā, katrā darījumā tikt atzīmētam, reģistrētam, saskaitītam, apliktam ar nodokli, apzīmogotam, nomērītam, numurētam, novērtētam, licencētam, pilnvarotam, brīdinātam, apturētam, aizliegtam, reformētam, labotam, sodītam. Tas nozīmē sabiedriskā labuma iegansta un kopīgo interešu vārdā tikt apliktam ar nodevām, dresētam, apcirptam, ekspluatētam, monopolizētam, izspiestam, saspiestam, piemānītam, aplaupītam; tad pie mazākās pretošanās, pie pirmā sūdzības vārda – apspiestam, sodītam ar naudas sodu, nomelnotam, vajātam, medītam, aizskartam, sistam ar rungām, atbruņotam, sasietam, žņaugtam, ieslodzītam, tiesātam, notiesātam, nošautam, izsūtītam, upurētam, pārdotam, nodotam; un visbeidzot izsmietam, apsmietam, nicinātam, apvainotam, apkaunotam. Tāda ir valdība; tāds ir tās taisnīgums; tāda ir tās morāle.” — Pierre-Joseph Proudhon

“Valdība ir bīstamākā cilvēkam zināmā institūcija. Visā vēsturē tā pārkāpusi cilvēku tiesības vairāk, nekā jebkurš atsevišķs cilvēks vai grupa varētu: tā nogalinājusi cilvēkus, paverdzinājusi viņus, sūtījusi spaidu darba un koncentrācijas nometnēs, regulāri aplaupījusi un izlaupījusi viņu darba augļus. Atšķirībā no atsevišķiem noziedzniekiem valdībai ir vara arestēt un tiesāt; atšķirībā no atsevišķiem noziedzniekiem tā var pilnībā apņemt cilvēku, dominējot ikvienā viņa dzīves daļā, un vienīgais glābiņš no tās ir pamest valsti (totalitārās valstīs pat tas ir aizliegts).” — John Hospers

Varas līdzsvars

“Es esmu patiesi brīvs tikai tad, kad visi cilvēki, vīrieši un sievietes, ir vienlīdz brīvi. Citu cilvēku brīvība, nevis noliegdama vai ierobežodama manu brīvību, gluži otrādi, ir tās nepieciešamais priekšnosacījums un apliecinājums.” — Mikhail Bakunin ๖

“Arguments par brīvību nav arguments pret organizāciju, kas ir viens no varenākajiem instrumentiem, ko cilvēka prāts spēj izmantot; tas ir arguments pret jebkuru ekskluzīvu, privileģētu, monopolistisku organizāciju, pret piespiešanas lietošanu, lai neļautu citiem rīkoties labāk.” — Friedrich August von Hayek

“Decentralizācija nozīmē autonomiju – spēju brīvi rīkoties pēc paša iniciatīvas. Autonomija var attiekties uz jebkuru mērogu – vienu cilvēku, apkaimi, kustību, veselu reģionu. Lai būtu brīvs, tev vajag kontroli pār tuvāko apkārtni un ikdienas dzīves detaļām; jo pašpietiekamāks esi, jo drošāka ir tava autonomija. Tas nenozīmē, ka visas vajadzības jāapmierina neatkarīgi; tas var nozīmēt arī tādu savstarpēju atkarību, kas dod tev ietekmes sviras attiecībās ar tiem, no kuriem esi atkarīgs. Nevienai institūcijai nevajadzētu monopolizēt piekļuvi resursiem vai sociālām attiecībām. Sabiedrībai, kas veicina autonomiju, vajadzīgs tas, ko inženieris sauktu par rezervju pārbagātību: plašs izvēļu un iespēju klāsts katrā dzīves jomā.” — CrimethInc., From Democracy to Freedom

“Augošas administratīvas organizācijas varas pieaugumu pavada pārējās sabiedrības varas samazināšanās pretoties tās turpmākai augšanai un kontrolei.” — Herbert Spencer, The Man Versus the State

“Sinergija, ko rada zināšanu kopīgošana tīklā, ir – abās vārda nozīmēs – tīkla īpašums un īpašība. Tas radījis revolucionāras sekas varas līdzsvarā starp tīkliem un hierarhijām un gandrīz neiedomājami pilnvarojis atsevišķus cilvēkus un mazas grupas attiecībā pret lielām organizācijām. Hierarhijā visai saziņai starp locekļiem vai vietējiem mezgliem jāiet caur ierobežotu skaitu centrālo mezglu. No viena dalībnieka vai vietējā mezgla otram drīkst pāriet tikai tāda saziņa, kas atbilst centrālo mezglu kontrolētāju izplatīšanas standartiem. Hierarhijā tikai dažiem mezgliem ir spēks pārraidīt, tāpēc tās topoloģiju sauc par ‘viens daudziem’. Bet izkliedētā tīklā ikviens mezgls var pārraidīt, un jebkuri divi mezgli var tieši sazināties, neejot caur centrālo mezglu un neprasot tā kontrolētāja piekrišanu. Tā vietā, lai dalībnieki tikai izvēlētos, kas kontrolēs centrālos mezglus, ‘[k]āds izsaka priekšlikumu, un visi, kas vēlas piedalīties, var to darīt. Šīs darbības mērogs būs atkarīgs no tā, cik plaši priekšlikums tiks pieņemts’. Vairākuma demokrātija ir ‘trūkuma sistēma’, kurā lēmumu pieņemšanas vara ir konkurējošs labums: ‘kolektīvam jāizvēlas viens vai otrs filtrs, viens vai otrs pārstāvis’. Turpretī izkliedētā tīklā lēmumu pieņemšanas vara nav konkurējošs labums. Katra cilvēka lēmums ietekmē tikai viņu pašu un netraucē citiem darīt to pašu. ‘Pat ja vairākums ne tikai nepiekristu priekšlikumam, bet arī rīkotos pret to, tas nespētu liegt priekšlikumu īstenot.’” — Kevin Carson, The Desktop Regulatory State

“Starp abiem pastāv apgriezta sakarība: viena stiprums ir otra vājums. Ja vēlamies stiprināt sabiedrību, mums jāvājina valsts. Visu veidu totalitāristi to saprot; tāpēc viņi nemainīgi tiecas iznīcināt sociālās institūcijas, kurās viņi nevar dominēt.” — Colin Ward, The State and Society

“Darbībā ir būtiskas asimetrijas, kas dod milzīgas priekšrocības valsts pretiniekiem. Jā, valstīm ir spēcīgas uzraudzības spējas, bet tās tiek vadītas centralizēti un hierarhiski un ir pieejamas tikai salīdzinoši nelieliem un zināmā mērā identificējamiem operatoru spēkiem. Un tās mēģina atrast un uzraudzīt salmu krāsas adatas septiņu miljardu cilvēku siena kaudzē. Pasaules tīklotās pretošanās kustības ir šīs adatas. Adatai ir daudz vieglāk ieraudzīt un atpazīt cilvēku ar dakšām nekā cilvēkam ar dakšām – adatu. Adatu ir daudz vairāk nekā cilvēku ar dakšām. Un adatām ir pašām savi rīki – lēti, vienkārši lietojami un pieejami gandrīz katram (arī minētajiem operatoriem!), kurš jebkurā brīdī un jebkura iemesla dēļ nolemtu kļūt par adatu.” — Thomas Knapp, citē Kevin Carson

“Kā pirmo soli savu mērķu sasniegšanai decentralizācijas piekritēji veicina ražošanas izkliedēšanu. Tāpēc viņi atbalsta produktīvu mājsaimniecību, kur ar moderniem maza mēroga darbarīkiem un mašīnām var saražot visu vai ļoti lielu daļu no ģimenes pamatvajadzībām.” — Mildred Loomis

“Patiesība ir tāda, ka Zeme šo uzbrukumu vairs nespēj izturēt. Mēs nevaram ļaut tam turpināties, kad tas piesārņo gaisu, ūdeni, mūsu pārtiku. [...] Dzīvību mums dod Zeme, nevis Amerikas valdība. Dzīvību mums dod zeme, nevis daudznacionālo korporāciju valdība. Dzīvību mums dod Zeme, mums tā vajadzīga. Mums tā ir nepieciešama, citādi mūsu dzīvības vairs nebūs. Tāpēc mums jāpretojas tam, ko viņi dara.” — John Trudell, “Take Back the Earth”, Pateicības dienas uzruna (1980)

“Ja visdedzīgākajam revolucionāram piešķirtu absolūtu varu, gada laikā viņš būtu ļaunāks par pašu caru.” — Mikhail Bakunin

“Tieši tā, bez šaubām, uz zemes sākas ‘Valsts’. Domāju, ka fantāzija, kas valsts sākumu redz kādā ‘līgumā’, ir atmesta. Cilvēks, kurš spēj pavēlēt, kurš pēc dabas ir ‘kungs’, kurš nāk uz priekšu ar vardarbību darbībās un žestos – kāda tādam cilvēkam daļa gar līgumu slēgšanu! Ar šādām būtnēm mēs nevaram risināt sarunas.” — Friedrich Nietzsche, The Genealogy of Morals

“[…] Valsts noziedzīgums nav nekāds jaunums un par to nav jābrīnās. Tas sākās, kad pirmā plēsonīgā cilvēku grupa sapulcējās un izveidoja Valsti, un turpināsies, kamēr pasaulē būs Valsts, jo Valsts būtībā ir antisociāla, būtībā noziedzīga institūcija. Doma, ka Valsts radās kādam sociālam mērķim, ir pilnīgi nehistoriska. Tā radās iekarojumā un konfiskācijā – proti, noziegumā. Tā radās, lai uzturētu sabiedrības sadalījumu īpašnieku un ekspluatētāju šķirā un bezīpašuma atkarīgā šķirā – tātad noziedzīgam mērķim.” — Albert Jay Nock, “The Criminality of the State” (1939)

“Agrīnā valsts, kā redzēsim, bieži nespēja noturēt savus iedzīvotājus; tā bija īpaši trausla epidemioloģiski, ekoloģiski un politiski un sliecās sabrukt vai sašķelties. Taču, ja valsts bieži sašķēlās, tas nebija tāpēc, ka tā neizmantotu visu piespiešanas spēku, ko spēja savākt. Pierādījumi par plašu nebrīva darba izmantošanu – karagūstekņiem, līgumsaistību kalpiem, tempļu vergiem, vergu tirgiem, piespiedu pārvietošanu uz darba kolonijām, notiesāto darbu un kopienu verdzību (piemēram, Spartas helotiem) – ir pārliecinoši.” — James C. Scott, Against the Grain: A Deep History of the Earliest States (2017)

“Arvien augošā bezdvēseliskas politiskās birokrātijas vara, kas pārrauga un sargā cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz kapam, rada arvien lielākus šķēršļus cilvēku sadarbībai. Sistēmai, kas katrā savas dzīves darbībā ziedo lielu iedzīvotāju daļu, veselu nāciju labklājību mazu minoritāšu savtīgajai varaskārei un ekonomiskajām interesēm, neizbēgami jāizjauc sociālās saites un jāved uz pastāvīgu katra karu pret visiem. Šī sistēma tikai bruģējusi ceļu lielajai intelektuālajai un sociālajai reakcijai, kas šodien izpaužas modernajā fašismā un totalitārās valsts idejā, tālu pārspējot pagājušo gadsimtu absolūtās monarhijas apsēstību ar varu un cenšoties katru cilvēka darbības jomu pakļaut valsts kontrolei. ‘Viss valstij; viss caur valsti; nekas bez valsts!’ kļuva par jaunas politiskās teoloģijas vadmotīvu. Tāpat kā dažādās baznīcas teoloģijas sistēmās Dievs ir viss un cilvēks nav nekas, šajā modernajā politiskajā ticībā valsts ir viss un pilsonis nav nekas. Un tāpat kā vārdi ‘Dieva griba’ tika izmantoti, lai attaisnotu privileģētu kastu gribu, tā šodien aiz valsts gribas slēpjas tikai savtīgās intereses tiem, kuri jūtas aicināti šo gribu interpretēt pa savam un uzspiest cilvēkiem.” — Rudolf Rocker

Spontāna kārtība

“Brīvība nav Kārtības meita, bet gan māte.” — Pierre-Joseph Proudhon

“Ja vēlies būt dižens vadītājs, tev jāmācās sekot Dao. Pārstāj mēģināt kontrolēt. Atlaid nemainīgos plānus un jēdzienus, un pasaule pārvaldīs sevi pati. Jo vairāk likumu un ierobežojumu, jo nabadzīgāki cilvēki kļūst. Jo vairāk ieroču tev ir, jo mazāk droši cilvēki būs. Jo vairāk subsīdiju, jo mazāk cilvēki spēs paļauties uz sevi. Jo vairāk noteikumu un regulējumu, jo vairāk zagļu un laupītāju. Tāpēc Skolotājs saka: es atlaižu likumu, un cilvēki kļūst godīgi. Es atlaižu ekonomiku, un cilvēki kļūst turīgi. Es atlaižu reliģiju, un cilvēki kļūst rāmi. Es atlaižu visas vēlmes pēc kopīgā labuma, un labums kļūst vispārīgs kā zāle.” — Lao Tzu, Tao Te Ching, 57. nod.

“Pamatprincipam, ka savu lietu kārtošanā mums pēc iespējas vairāk jāizmanto sabiedrības spontānie spēki un pēc iespējas mazāk jāķeras pie piespiešanas, ir bezgalīgi daudz pielietojumu.” — Friedrich Hayek, The Road to Serfdom

“Ja varam vienoties, ka sabiedrības ekonomiskā problēma galvenokārt ir strauja pielāgošanās konkrētu laika un vietas apstākļu izmaiņām, šķiet, no tā izriet, ka galīgie lēmumi jāatstāj cilvēkiem, kuri šos apstākļus pazīst, tieši zina par attiecīgajām izmaiņām un uzreiz pieejamajiem resursiem, lai uz tām reaģētu.” — Friedrich A. Hayek, The Use of Knowledge in Society

“Lielu birokrātisku institūciju neizbēgami vienkāršie vispārinājumi, kā redzējām, nekad nevar pienācīgi atainot dabas vai sociālo procesu īsto sarežģītību. Kategorijas, ko tās izmanto, ir pārāk rupjas, pārāk statiskas un pārāk shematiskas, lai taisnīgi atspoguļotu pasauli, ko tās it kā apraksta.” — James C. Scott, Seeing Like a State

“Jo vairāk tu centies kontrolēt, kā cilvēki domā, rīkojas vai mijiedarbojas – tieši ar spēku vai netiešāk (draudiem, bailēm vai ‘pastumšanu’ ar citiem manipulētiem stimuliem) –, jo mazāk spējīga pielāgoties būs sistēma.” — Andrew Kemle

“Tradicionālais arguments par spontānu kārtību centralizēta plāna vietā ir tāds, ka izkliedētu zināšanu apstākļos tikai decentralizēts un evolucionārs process ļauj atklāt būtiskās zināšanas. Citiem vārdiem: spontāna kārtība spēj ‘[…] izmantot zināšanas, kuras neviens nepārvalda kopumā’.” — F. A. Hayek, (Law, Legislation and Liberty, Volume 1: Rules and Order)

“Naivam prātam, kas kārtību spēj iedomāties tikai kā apzinātas izkārtošanas rezultātu, var šķist absurdi, ka sarežģītos apstākļos kārtību un pielāgošanos nezināmajam var efektīvāk panākt, decentralizējot lēmumus, un ka autoritātes sadalīšana patiesībā paplašinās vispārējas kārtības iespēju. Tomēr decentralizācija patiesi ļauj ņemt vērā vairāk informācijas.” — Friedrich Hayek

“Plaši empīriski pētījumi dokumentē dažādus apstākļus, kuros cilvēki paši risina kopīgi lietojamu resursu problēmas, to, kad šie risinājumi ilgstoši ir ilgtspējīgi, un to, kā plašāks institucionāls iekārtojums stiprina vai vājina mazākā mērogā darbojošos cilvēku spēju efektīvi un ilgtspējīgi risināt problēmas.” — Elinor Ostrom, “Beyond Markets and States: Polycentric Governance of Complex Economic Systems”

“Spontānas kārtības rodas neatkarīgu līdzvērtīgu dalībnieku tīklos, kuru darbības rada pozitīvu un negatīvu atgriezenisko saiti, palīdzot nākamajiem dalībniekiem īstenot savus neatkarīgi izdomātos plānus un tā turpinot atgriezeniskās saites procesu. Katrs cilvēks ir mezgls tīklā un savienots ar atgriezenisko saiti, katram mezglam brīvi rīkojoties pašam. Viņu radītā atgriezeniskā saite samazina zināšanu daudzumu par visu sistēmu, kas kādam vajadzīgs, lai tajā gūtu panākumus.” — Gus diZerega, citē Kevin Carson grāmatā The Desktop Regulatory State

“Kā socioloģisks termins stigmerģija galvenokārt attiecas uz tīklotas organizācijas veidiem, kas saistīti ar vikivietnēm, grupu emuāriem un ‘bezvadītāja’ organizācijām, kas veidotas kā tīklotas šūnas. Kad stigmerģisko sadarbību paplašina skaitļošana un digitālie tīkli, ievērojami palielinās apstrādes jauda. Stigmerģija ļauj neatkarīgi rīkojošiem cilvēkiem sadarboties neierobežotā mērogā.

Stigmerģija nav ‘kolektīvistiska’ tradicionālajā nozīmē, kā to saprata laikos, kad jebkuriem nozīmīga mēroga kopīgiem centieniem vajadzēja lielu organizāciju, kas pārstāvētu kolektīvu, un individuālo pūļu administratīvu koordinēšanu caur hierarhiju. Taču tā ir galīgs kolektīvisma īstenojums, jo novērš darījumu izmaksas, kas rodas daudzu cilvēku saskaņotā rīcībā. Tā ir arī individuālisma galējā izpausme, jo visas darbības ir brīvas cilvēku darbības un ‘kolektīvs’ ir tikai individuālo darbību kopums. Katrs cilvēks var brīvi piedāvāt jebkuru jauninājumu, ko uzskata par piemērotu, neprasot kolektīva atļauju, un ikviens var brīvi to pieņemt vai nepieņemt. Stigmerģija novērš vajadzību kādam pakļauties grupas gribai un samazina pārvaldības vienību līdz atsevišķam cilvēkam, pilnībā īstenojot piekrišanas ideālu.

Stigmerģiska organizācija rada modulāras arhitektūras no atsevišķiem būvblokiem. Šādas struktūras ir visur, jo modulāra struktūra pārveido sistēmas spēju mācīties, attīstīties un pielāgoties. Nelielu būvbloku skaitu var pārkārtot un savienot no jauna, radot milzīgu skaitu sarežģītu sistēmu. Ja sāk ar lielu skaitu modulāru indivīdu, no kuriem katrs spēj mijiedarboties ar dažiem citiem un iedarboties uz tiem pēc vienkāršas dažu noteikumu gramatikas, pareizajos apstākļos šie modulārie indivīdi var piedzīvot strauju fāžu pāreju.” — Kevin Carson, The Desktop Regulatory State ๖

“Lai saprastu, kā sabiedrība varētu pastāvēt bez valdības, pietiek uz īsu brīdi pievērsties tam, kas patiesībā notiek mūsu pašreizējā sabiedrībā. Redzēsim, ka svarīgākās funkcijas arī šodien patiesībā tiek pildītas bez valdības iejaukšanās. Tāpat valdība iejaucas tikai tādēļ, lai ekspluatētu masas, aizstāvētu privileģētos vai, visbeidzot, pilnīgi nevajadzīgi apstiprinātu visu, kas izdarīts bez tās palīdzības, bieži par spīti tai un pretēji tās gribai. Cilvēki strādā, apmainās, mācās, ceļo, pēc izvēles ievēro pastāvošos morāles vai higiēnas noteikumus; viņi gūst labumu no zinātnes un mākslas progresa, viņiem ir neskaitāmas kopīgas intereses, nekad nejūtot vajadzību pēc kāda, kas norādītu, kā šajos jautājumos rīkoties. Gluži otrādi, tieši tās lietas, kurās valdība neiejaucas, plaukst vislabāk un izraisa vismazāk strīdu, jo neapzināti pielāgojas visu vēlmēm visnoderīgākajā un tīkamākajā veidā.” — Errico Malatesta

“Atceļot šo negatīvo spēku, kas veido valdību, sabiedrība kļūs par to, par ko tā spēj kļūt ar dotā brīža spēkiem un spējām. Ja ir izglītoti cilvēki, kas vēlas izplatīt izglītību, viņi organizēs skolas un būs spiesti parādīt izglītības lietojumu un prieku. Ja šādu cilvēku nav vai viņu ir tikai daži, valdība nespēj viņus radīt. Tā spēj tikai to, ko dara jau šodien: atņemt šos nedaudzos praktiskam, auglīgam darbam izglītības laukā un nolikt viņus vadīt no augšas to, kas jāuzspiež ar policijas sistēmas palīdzību. Tā viņi no saprātīgiem un aizrautīgiem skolotājiem padara vienkāršus politiķus, kas kļūst par nederīgiem parazītiem, pilnībā aizņemtiem ar savu iegribu uzspiešanu un varas saglabāšanu.” — Errico Malatesta

“Zem valdības mehānisma, politisko institūciju ēnā, prom no valstsvīru un priesteru skatiena, sabiedrība lēni un klusi rada pati savu organismu un ceļ jaunu kārtību, savas dzīvotspējas un autonomijas izpausmi. . . . Mēs varam bez bailēm secināt, ka revolucionārā formula nevar būt Tieša likumdošana, ne Tieša valdība, ne Vienkāršota valdība, bet gan NEKĀDAS VALDĪBAS.” — P.J. Proudhon, 1851

“Kad nīstā valsts vara vairs nespiedīs cilvēkus, apvienības, komūnas, reģionus un apgabalus dzīvot kopā, viņi būs daudz ciešāk saistīti un veidos daudz dzīvāku, īstāku un spēcīgāku vienotību nekā tā, kuru viņi šodien spiesti veidot zem vienlīdz nomācošā un izsmeļošā valsts jūga.” — Pierre-Joseph Proudhon

“Haotiska lēmumu pieņemšana veicina atzīšanu, ka sabiedrība spēj darboties spontāni kā decentralizēts tīkls, pieļauj konfliktu kā veselīgu spēku mūsu dzīvē, veicina daudzus lēmumu pieņemšanas laukus katrā dzīves brīdī, tālu ārpus formālās, vīrišķās kongresa vai dekrēta sfēras, un ļauj dažādos cilvēku tīkla punktos pieņemt atšķirīgus, pat pretrunīgus lēmumus, vienlaikus veicinot kopīgu apziņu, lai visi lēmēji varētu pēc iespējas labāk izmantot prātu un saskaņoties. Cilvēkiem ir evolūcijas pārbaudīta spēja lietot haotisku lēmumu pieņemšanu plašā mērogā, un to apstrīd tikai tie, kuri vēlas pastāvīgi infantilizēt savus līdzpilsoņus, lai viņus kontrolētu, monopolizējot lēmumus vienotās struktūrās.” — Peter Gelderloos, Worshiping Power

“Vai nu Valsts mūžīgi paliks, apspiežot individuālo un vietējo dzīvi, pārņemot visas cilvēka darbības jomas, atnesot savus karus un iekšējās cīņas par varu, savas pils revolūcijas, kas tikai nomaina vienu tirānu pret citu, un šīs attīstības beigās neizbēgami ir … nāve! Vai arī Valstis tiek iznīcinātas un jauna dzīve sākas tūkstošiem centru, balstoties uz cilvēku un grupu dzīvo iniciatīvu un brīvu vienošanos.” — Pyotr Kropotkin

Brīva apvienošanās

“Tagad jums jāatzīst viens no diviem: vai nu brīvības apstākļos dažādās sabiedrībās būs dažādi sociālie iekārtojumi – daži komunistiski, citi gluži pretēji – un starp tiem neizbēgami radīsies konkurence, ļaujot rezultātiem noteikt labāko, vai arī jums jāapspiež konkurence, jāievieš komunisms, jānoliedz brīvība un jāvēršas pret progresu. Pasaulei, mans draugs, vajag nevis jaunas metodes, kā kaut ko ieviest, bet iespēju ierobežojumu atcelšanu.” — Voltairine de Cleyre, The Individualist and the Communist ๖

“Atzīstot par faktu visu savu locekļu vienlīdzīgas tiesības uz pagātnē uzkrātajām bagātībām, tā vairs neatzīst dalījumu ekspluatētajos un ekspluatētājos, pārvaldītajos un pārvaldniekos, pakļautajos un valdniekos, un cenšas sevī izveidot zināmu harmonisku saderību – nepakļaujot visus locekļus autoritātei, par kuru izdomāti pieņemts, ka tā pārstāv sabiedrību, necenšoties ieviest vienādību, bet mudinot visus attīstīt brīvu iniciatīvu, brīvu rīcību, brīvu apvienošanos. Tā meklē vispilnīgāko individualitātes attīstību kopā ar visaugstāko brīvprātīgas apvienošanās attīstību visos tās aspektos, visās iespējamās pakāpēs, visiem iedomājamiem mērķiem; nemitīgi mainīgas apvienības, kas sevī nes noturības elementus un pastāvīgi pieņem jaunas formas, kuras vislabāk atbilst visu daudzveidīgajām tieksmēm.” — Peter Kropotkin

“Tādējādi vārdu ‘Valsts’ bieži lieto, lai apzīmētu īpašu sabiedrības veidu, noteiktu cilvēku kopumu noteiktā teritorijā [...] To lieto arī vienkārši kā sabiedrības sinonīmu. Un šo vārdam ‘Valsts’ piešķirto nozīmju dēļ pretinieki tic vai drīzāk izliekas ticam, ka anarhisti grib iznīcināt katru sociālo saiti, visu kolektīvo darbu un nolemt visus cilvēkus dzīvei izolācijā [...] Šo iemeslu dēļ mēs uzskatām, ka labāk būtu pēc iespējas mazāk lietot izteicienu ‘Valsts atcelšana’, tā vietā izmantojot skaidrāko un konkrētāko ‘valdības atcelšana’.” — Errico Malatesta

“Brīvība nav kaste, kurā cilvēki jāiespiež. Brīvība ir telpa, kurā cilvēki var dzīvot. Tā nesaka, kā viņi dzīvos. Tā mūžīgi saka tikai, ka mēs varam.” — Karl Hess

“Atsevišķais cilvēks ir dzīves īstā realitāte. Kosmoss pats sevī, viņš nepastāv Valsts dēļ, nedz abstrakcijas, ko sauc par ‘sabiedrību’ vai ‘nāciju’, dēļ, kura ir tikai cilvēku kopums.” — Emma Goldman, “The Place of the Individual in Society” (1940)

“Vai es piederu sev vai kādam citam, vai kam citam? Vai manas sociālās saistības ir pret daudzajām neformālajām un pārklājošajām grupām, kurām pievienojos pats pēc savas gribas un no kurām varu aiziet, ja vēlos, vai pret veidojumu, kam neesmu pievienojies…” — Colin Ward, The State and Society

“Brīvība, ko vēlamies sev un citiem, nav absolūta metafiziska, abstrakta brīvība, kas praksē neizbēgami pārtop vājo apspiešanā; tā ir īsta, iespējama brīvība, apzināta interešu kopība, brīvprātīga solidaritāte.” — Errico Malatesta

“Tādējādi brīva un viegla pāreja no viena komunisma paveida pie cita, pēc tam pie jebkura individuālisma paveida un tā tālāk patiešām brīvā sabiedrībā būtu visacīmredzamākā un visvienkāršākā lieta; un, ja kāda cilvēku grupa mēģinātu to kavēt, padarīt vienu sistēmu dominējošu, pret viņiem cīnītos tikpat sīvi, kā revolucionāri cīnās pret pašreizējo sistēmu.” — Max Nettlau

“Mutuālisma teorija apgalvo, ka sabiedrības intereses kopumā vislabāk kalpo tie paši līdzekļi, kas visvairāk veicina cilvēka intereses: brīvība no ierobežojumiem, kamēr cilvēka darbība neiejaucas citu dzīvē; visu mākslīgi cilvēku iespējas ierobežojošo faktoru izskaušana; sabiedrības brīvprātīga organizēšanās apvienībās, kad tās vajadzīgas darbībām, ko viens cilvēks nespēj paveikt; īsi sakot, brīvprātīga preču radīšana un savstarpēja apmaiņa apstākļos bez īpašām privilēģijām un valsts aizsargātiem monopoliem.” — Clarence Lee Swartz, What Is Mutualism?

“Libertārismu nevar uzspiest no augšas. Nespēja uzspiest libertārismu patiesībā ir tā panākumu mēraukla.” — Samuel E. Konkin III

“Izmēģinājusi visus valdīšanas veidus un mēģinājusi atrisināt neatrisināmo problēmu – radīt valdību, ‘kas varētu piespiest cilvēku paklausīt, pašai neizbēgot no paklausības kolektīvam’, – cilvēce tagad mēģina atbrīvoties no jebkuras valdības saitēm un atbildēt uz savām organizēšanās vajadzībām ar brīvu saprašanos starp cilvēkiem, kuri tiecas pēc vieniem kopīgiem mērķiem.” — Pyotr Kropotkin

Savstarpējā palīdzība

“Draudzība nevar izaugt tik liela, lai aprītu planētu. Draudzība mūžīgi paliek maza, personiska, tuva, apzināta, brīvprātīga un decentralizēta. Tā ir priekšrocība, nevis kļūda. Draudzība ļauj pēc vēlēšanās apvienoties ar citiem un šķirties, vienmēr saglabājot individualitāti, savu domu telpas patvērumu un skaidru izpratni par to, kas tu esi un kas tev vajadzīgs. Anonīmas plašākās sabiedrības diktāts un tā sauktais kopīgais labums nedrīkst aptumšot tavu prātu, kad tu veido draudzības, nevis būvē kopienas.” — Against Community Building, Towards Friendship ๖

“Ir skaidrs, ka tas būtu pilnīgā pretrunā visam, ko zinām par dabu, ja cilvēki būtu izņēmums tik vispārīgam likumam: ja būtne, kas sākumā bija tik neaizsargāta kā cilvēks, savu aizsardzību un ceļu uz progresu būtu atradusi nevis savstarpējā atbalstā kā citi dzīvnieki, bet neapdomīgā sacensībā par personiskām priekšrocībām, neņemot vērā sugas intereses. Prātam, kas pieradis pie dabas vienotības idejas, šāds apgalvojums šķiet pilnīgi neaizstāvams. Un tomēr, lai cik neticams un nefilozofisks, tam nekad nav trūcis piekritēju. Vienmēr bijuši rakstnieki, kas pesimistiski skatījušies uz cilvēci. Viņi to pazina vairāk vai mazāk virspusēji no savas ierobežotās pieredzes; no vēstures viņi zināja tikai to, ko annālisti, vienmēr vērodami karus, nežēlību un apspiešanu, par to stāstīja, un maz ko vairāk; un viņi secināja, ka cilvēce ir tikai vaļīgs būtņu kopums, kas vienmēr gatavas cīnīties cita ar citu un ko no tā attur vienīgi kādas autoritātes iejaukšanās.” — Pyotr Kropotkin, Mutual Aid: A Factor of Evolution

“Piedodiet, bet es nevēlos būt imperators. Tas nav mans darbs. Negribu nevienu valdīt vai iekarot. Gribētu palīdzēt visiem – ja iespējams – ebrejam, neebrejam, melnādainajam, baltajam. Mēs visi gribam palīdzēt cits citam. Cilvēki ir tādi. Mēs gribam dzīvot, priecājoties par citu laimi, nevis ciešanām.” — Charlie Chaplin, noslēguma runa filmā The Great Dictator (1940)

“Solidaritāte dažos veidos ir labdarības pretstats. Labdarība ir palīdzības veids, kas nostiprina hierarhiskās attiecības starp grupām. Bagātu cilvēku ziedojumi labdarībai padara nabadzīgos vēl atkarīgākus no bagātajiem. Turpretī nabadzīgie, organizējoties dalīties resursos kā līdzvērtīgi cilvēki, darbojas solidāri.” — Life Without Law

“Solidaritāte tādējādi ir līdzeklis, ar ko varam iegūt un nodrošināt paši savu brīvību. Vienojamies strādāt kopā, lai mums nebūtu jāstrādā kādam citam. Vienojoties dalīties, paplašinām savas iespējas, lai varētu baudīt vairāk, nevis mazāk. Savstarpējā palīdzība atbilst manām interesēm – proti, es redzu, ka man ir izdevīgi vienoties ar citiem, balstoties savstarpējā cieņā un sociālā vienlīdzībā; jo, ja es dominēju pār kādu, tas nozīmē, ka pastāv kundzību pieļaujoši apstākļi, un tāpēc, visticamāk, arī pār mani savukārt kāds dominēs.” — An Anarchist FAQ

“Pirms mūsu baltie brāļi ieradās mūs civilizēt, mums nebija cietumu. Tāpēc mums nebija noziedznieku. Mums nebija slēdzeņu un atslēgu, tāpēc mums nebija zagļu. Ja cilvēks bija tik nabadzīgs, ka viņam nebija zirga, tipija vai segas, kāds viņam tās iedeva. Mēs bijām pārāk necivilizēti, lai augstu vērtētu personiskās mantas. Gribējām lietas tikai tāpēc, lai tās atdotu. Mums nebija naudas, tāpēc ar to nevarēja mērīt cilvēka vērtību.” — John Fire Lame Deer, Lame Deer, Seeker of Visions

“Kādus brīnišķīgus rezultātus šis unikālais cilvēka individualitātes spēks ir sasniedzis, kad to nostiprinājusi sadarbība ar citām individualitātēm … sadarbība – pretstatā savstarpējam naidam un cīņai – ir palīdzējusi sugai izdzīvot un attīstīties … tikai savstarpējā palīdzība un brīvprātīga sadarbība … spēj radīt pamatu brīvai individuālai un biedrošanās dzīvei.” — Emma Goldman, Red Emma Speaks, 118. lpp.

“Strādniekiem piederoši uzņēmumi un patērētāju kooperatīvi ir tirgus daļa; savstarpējās palīdzības apvienības un bezmaksas klīnikas ir tirgus daļa; tāpat brīvprātīgas arodbiedrības, pēc piekrišanas veidotas komūnas un neskaitāmas citas kapitālistiskā status quo alternatīvas.” — Charles Johnson, Markets Not Capitalism

“Piedalīšanās savstarpējā palīdzībā un tiešā rīcībā sniedz solidaritāti, kas atjauno valsts struktūru atomizētas sabiedrības.” — Joseph Parampathu, Creative Destruction: Rethinking Failure after the State (2021)

“Vertikālais agorisms ietvertu piedalīšanos kopienu apmaiņas tīklos un to veidošanu, pilsētas lauksaimniecību, piemājas dārzkopību, zemnieku tirgus, policijas alternatīvu atbalstīšanu un līdzvērtīgu dalībnieku decentralizētu tehnoloģiju atbalstīšanu. Lai gan šie vertikālie soļi varētu ietvert valsts valūtas izmantošanu (un tāpēc nebūtu pilnībā pretekonomiski), tie tomēr ir svarīgi atkarības no valsts un korporatīvajām šķirām apstrīdēšanai. Citi vertikālie soļi varētu neietvert naudas apmaiņu tieši, bet tomēr darboties pret atkarību. Tas varētu ietvert morālu atbalstu un tehnoloģiju veicināšanu, kas izjauc status quo un stiprina attiecības kopienas locekļu starpā.” — Derrick Broze, Vertical and Horizontal Agorism

“Šādi attīstītos ‘neatkarīgas Komūnas teritoriālām grupām un plašas arodbiedrību federācijas grupām pēc sociālajām funkcijām – abas savijušās un atbalstošas cita citu, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības’. Tām pievienotos ‘grupas pēc personiskas radniecības – neskaitāmas grupas, bezgalīgi dažādas, ilgstošas vai īslaicīgas, kas rodas pēc brīža vajadzībām visiem iespējamiem mērķiem’. Šīs ‘trīs grupu formas’ nodrošinātu ‘visu sociālo vajadzību apmierināšanu: patēriņa, ražošanas un apmaiņas, komunikācijas, sanitāro apstākļu, izglītības, savstarpējas aizsardzības pret agresiju, savstarpējās palīdzības, teritoriālās aizsardzības; visbeidzot – zinātnes, mākslas, literatūras, izklaides vajadzību apmierināšanu’.” — Pyotr Kropotkin

“Nabadzības kriminalizēšana ar policijas vajāšanu un pilsētas noteikumiem traucē centieniem palīdzēt bez pajumtes palikušajiem un nabadzīgajiem, kuri ik dienu cīnās, lai atkal nostātos uz kājām. Lai turpinātu veicināt vienlīdzību mūsu sabiedrībā, mēs turpināsim dalīties ar pārtiku savās kopienās, veidojot solidaritāti ar bezpajumtniekiem un citām organizācijām, kas meklē labāku nākotni.” — Food Not Bombs

Nevardarbība

“Dot cerību daudzajiem apspiestajiem un bailes nedaudzajiem apspiedējiem – tas ir mūsu darbs; ja paveiksim pirmo un dosim cerību daudzajiem, nedaudzajiem būs jābaidās no viņu cerības. Citādi mēs nevēlamies viņus biedēt; nabadzīgajiem vēlamies nevis atriebību, bet laimi; patiesi, kāda atriebība spētu atlīdzināt par tūkstošiem gadu nabadzīgo ciešanu?” — William Morris ๖

“Nevardarbīga rīcība kā metode saskan ar nevardarbīgas sabiedrības mērķi. Tādu metožu lietošanu, kas atspoguļo mērķi, sauc par prefigurāciju: metodes iepriekš attēlo – citiem vārdiem, paredz vai jau iepriekš atkārto – mērķi. Prefigurācija sniedz apmācību un pieredzi tajā, pēc kā tiecas. Tā palīdz radīt daļu no mērķa pat tad, ja kampaņa nav veiksmīga. Un tā palīdz noturēt centienus pareizā virzienā. Ja mērķis ir sabiedrība bez organizētas vardarbības, nevardarbīgai rīcībai ir visas šīs priekšrocības, kas ļauj nākotnes kārtību iedzīvināt tagadnē. Tā sniedz pieredzi dzīvē bez vardarbības; mazina tūlītēju vardarbību šeit un tagad, pat ja kampaņas neizdodas; un nodrošina, ka centieni virzās nevardarbīgā virzienā.” — How Nonviolence is Misrepresented

“Vardarbība (fizisks spēks), ko lieto cita cilvēka ievainošanai, – visbrutālākā forma, kādu cilvēku cīņa var pieņemt, – ārkārtīgi samaitā. Tai pēc savas dabas ir tieksme apslāpēt labākās cilvēka jūtas un attīstīt visas antisociālās īpašības: mežonību, naidu, atriebību, kundzības un tirānijas garu, nicinājumu pret vājajiem, iztapību stiprajiem. Un šī kaitīgā tieksme rodas arī tad, ja vardarbību izmanto labam mērķim. […] Anarhisti, kuri saceļas pret visām apspiešanas formām un cīnās par katra pilnīgu brīvību un kuriem tāpēc instinktīvi jāatraujas no visām vardarbības darbībām, kas pārstāj būt vien pretošanās apspiešanai un pašas kļūst apspiedošas, arī var iekrist brutāla spēka bezdibenī. […]” — Errico Malatesta, Violence as a Social Factor (1895)

“Atbalstīt nežēlīgas, pret cilvēkiem vērstas jūtas un pacelt tās kustības taktikas principa līmenī… ir gan ļauni, gan kontrrevolucionāri.” — Errico Malatesta

“Saskaņā ar Dienvidkarolīnas Universitātes pētījumu vardarbība Amerikā Vjetnamas kara laikā pieauga par 42 procentiem. Tas nav pārsteidzoši. Mūsu vadītāji ignorē likumu, kāpēc lai mēs ne? Ja valdība draud citām valstīm ar bumbu, kāpēc lai mēs nedraudētu cits citam ar pistolēm? Ja mūsu vadītāji izvaro planētu, kāpēc lai mēs neizvarotu kaimiņus? Mūsu vadītāji rada baiļu un vardarbības gaisotni. Kāpēc viņi šķiet pārsteigti, kad amerikāņi cits citu nogalina, aplaupa un sakropļo?” — Philip Berrigan, Fighting the Lamb’s War: Skirmishes with the American Empire (1996)

“Valsts turas kopā ar policijas spēku, kas vērsts pret pilsoņiem. Valsts, kas iecerēta vardarbībā un balstīta vardarbībā, nekad nesasniegs īstu mieru.” — Philip Berrigan, Fighting the Lamb’s War: Skirmishes with the American Empire (1996)

“Vēsturē visbriesmīgākās lietas – karš, genocīds un verdzība – radušās nevis nepaklausības, bet paklausības dēļ.” — Howard Zinn, Declarations of Independence: Cross-Examining American Ideology

“Lielākos noziegumus pasaulē izdara nevis cilvēki, kas pārkāpj noteikumus, bet tie, kuri tiem seko. Tieši cilvēki, kas izpilda pavēles, met bumbas un slaktē ciemus.” — Banksy, Wall and Piece

“Izlemiet vairs nekalpot, un jūs uzreiz kļūsiet brīvi. Es neprasu jums pielikt roku tirānam un viņu nogāzt, bet vienkārši vairs viņu neatbalstīt; tad jūs redzēsiet viņu krītam pašam zem sava svara un sašķīstam kā diženu Kolosu, kam izrauts pamats.” — Étienne de La Boétie, Discourse on Voluntary Servitude

“Valdības spēja lietot vardarbību ievērojami pārsniedz dumpinieku spēju. Patiesībā vardarbīga sacelšanās bieži nostiprina apspiedošus režīmus, kuri var ticami apgalvot, ka dumpinieku vardarbība prasa represijas. Valdības salīdzinošā priekšrocība ir vardarbīgā rīcībā. Savukārt cilvēku salīdzinošā priekšrocība ir spēja atteikt sadarbību, bez kuras valdībai gandrīz nav iespējams pastāvēt. Padomājiet, cik nāvējoši valdībai būtu nodokļu streiki, boikoti, vispārējie streiki un plaša atteikšanās paklausīt likumam. Lai gan šīs taktikas ir nevardarbīgas, to vispārīgai un neatlaidīgai izmantošanai vajadzētu šausmināt jebkuru valdību. Nevardarbībai ir arī citas priekšrocības. Tā kā tā šķiet mazāk bīstama un radikāla nekā vardarbība, tā vieglāk … iegūst plašu sabiedrības atbalstu. Dalības izmaksas ir zemākas, tāpēc vairāk cilvēku, visticamāk, piedalīsies. Tradicionālie nekaujnieki, piemēram, bērni, sievietes un vecāki cilvēki, var efektīvi piedalīties nevardarbīgā cīņā. Tā drīzāk pārliecinās pretiniekus un radīs iekšējas nesaskaņas valdošajā šķirā. Tā parasti rada daudz mazāk upuru un materiālu zaudējumu nekā vardarbība. Un, tā kā tā ir decentralizētāka par vardarbīgu rīcību, panākumu gadījumā ir mazāk ticams, ka tā radīs vēl apspiedošāku valsti.” — Bryan Caplan, “The Literature of Nonviolent Resistance and Civilian-Based Defense”

“Valdība pārliecina cilvēkus, ka viņiem draud citas nācijas iebrukums vai ienaidnieki viņu vidū un ka vienīgais veids izvairīties no briesmām ir vergu cienīga paklausība savai valdībai. Šis fakts visskaidrāk redzams revolūciju un diktatūru laikā, taču tas pastāv vienmēr un visur, kur pastāv valdības vara. Katra valdība izskaidro savu pastāvēšanu un attaisno vardarbības darbus ar argumentu, ka bez tās stāvoklis būtu daudz sliktāks. Pārliecinājusi cilvēkus par briesmām, valdība pakļauj tos kontrolei un pēc tam šādā stāvoklī piespiež uzbrukt citai nācijai. Tā cilvēku acīs tiek apstiprināti valdības apgalvojumi par citu nāciju uzbrukuma briesmām.” — Leo Tolstoy, Christianity and Patriotism (1895)

“Kad nonāk līdz vardarbībai, tu spēlē pēc sistēmas noteikumiem. Iestādījums tevi kaitinās – raustīs aiz bārdas, sitīs pa seju –, lai piespiestu cīnīties. Jo, tiklīdz būsi kļuvis vardarbīgs, viņi zinās, kā ar tevi tikt galā. Vienīgais, ar ko viņi neprot tikt galā, ir nevardarbība un humors.” — John Lennon

“Mēs nevaram un nevēlamies lietot vardarbību, izņemot, lai aizstāvētu sevi un citus pret apspiešanu.” — Errico Malatesta

“Tāpēc mēs būvējam kopienu aizsardzības tīklus, nevis armijas. Veidojam uzticēšanos, nevis varu. Sapludinām priecīgu rotaļu un izaicinošu sacelšanos. Mēs rādam mīlestību solidaritātē un nododam savas kolektīvās identitātes un ģeogrāfisko lojalitāti ar zaimojošiem drosmīgas zinātkāres, tiekšanās un draudzības darbiem. Veidojam dzīvus tīklus, nevis slēgtas kliķes. Pat kad jūtamies vieni, esam ieausti radikālisma segā. Ar darbiem un domām, ar lielu un mazu pretošanos mēs veidojam kaut ko īpašu. Tāpēc, lai arī sāpes un cīņas, ko piedzīvojat, ir nāvējoši īstas, tikpat īstas ir mūsu saites. Lai kā viņi censtos, anarhismu nekad nevar nogalināt. Tāpēc varam smelties drosmi, pat ja cerība kļūst arvien dārgāka. Jūs neesat vieni.” — Stigmergic Parity and Revolt

Tieša rīcība

“Cilvēki saka: kāda jēga mūsu mazajām pūlēm? Viņi neredz, ka mums jāliek pa vienam ķieģelim, jāsper pa vienam solim. Dīķī iemests oļuks rada viļņus, kas izplatās visos virzienos. Katra mūsu doma, vārds un darbs ir tāds pats. Nevienam nav tiesību apsēsties un ļauties bezcerībai. Darāmā ir pārāk daudz.” — Dorothy Day ๖

“Nekad nešaubieties, ka maza domājošu, apņēmīgu pilsoņu grupa var mainīt pasauli; patiesībā tikai tā to jebkad ir spējusi.” — Margaret Mead

“Pasauli maina tavs piemērs, nevis tavs viedoklis.” — Paulo Coelho

“Pastāv netaisnīgi likumi; vai mēs samierināsimies ar paklausību tiem, vai mēģināsim tos grozīt un paklausīsim, līdz mums tas izdosies, vai tūlīt tos pārkāpsim? Cilvēki parasti tādā valdīšanas iekārtā kā šī domā, ka jāgaida, līdz viņi pārliecinās vairākumu tos mainīt. Viņi domā, ka, pretojoties, ārstēšana būtu sliktāka par slimību. Bet pati valdība ir vainīga, ka ārstēšana ir sliktāka par slimību. Tā padara to sliktāku. Kāpēc tā labāk neparedz reformas un tām negatavojas? Kāpēc tā nelolo savu gudro mazākumu? Kāpēc tā kliedz un pretojas vēl pirms tai nodarīts pāri? Kāpēc tā nemudina pilsoņus būt modriem, norādīt uz tās trūkumiem un rīkoties labāk, nekā tā viņiem liktu?” — Henry David Thoreau, Civil Disobedience

“Ikviena, kurš lasījis vēsturi, acīs nepaklausība ir cilvēka sākotnējais tikums. Progress sasniegts ar nepaklausību, ar nepaklausību un sacelšanos.” — Oscar Wilde, The Soul of Man under Socialism

“Viņiem jāiemācās, ka viņu vara neslēpjas balsu spēkā, bet spējā apturēt ražošanu.” — Voltairine de Cleyre, Direct Action

“Arodbiedrību birokrātiju galvenā funkcija jaunajā kārtībā bija apspiest ierindas biedru neatļautas darbības, apspiest tiešu rīcību darba vietā un ierobežot darbaspēka rīcību līdz izsludinātiem streikiem pēc NLRB noteikumiem.” — Kevin Carson

“Agorisms uzskata, ka valsts atbalsts pakāpeniski atsaucams ar to, ko Konkins dēvēja par ‘Ienesīgu pilsonisko nepaklausību’. Agorisma skatījumā valsts ienākumu un jēgas atņemšana, nododot tās pienākumus decentralizētām institūcijām, ir visīstenojamākais ceļš uz brīviem tirgiem.” — “Agorism”, Encyclopedia, raksturojot Konkina stratēģiju

“Šo sākotnējo skaidrojumu par iemesliem nemaksāt nodokļus rakstu iepriekš, jo jūsu birojs nesen mani informēja, ka tikšu ieslodzīts par pastāvīgu atteikšanos maksāt nodokļus. Pēc apcietināšanas es jums iesniegšu pareizu pārskatu par saviem ienākumiem līdz šim brīdim 1948. gadā. Savu pārliecību par valdības netaisnīgumu, kura pastāv galvenokārt karu vešanai, pēdējos sešus gadus esmu paudis paziņojumos jūsu nodaļai, atsakoties maksāt jebkādu nodokli, kā arī rakstos ‘Catholic Worker’.” — Ammon Hennacy

“Ja tūkstotis cilvēku šogad nesamaksātu nodokļu rēķinus, tā nebūtu vardarbīga un asiņaina rīcība; vardarbīga būtu samaksāšana, ļaujot Valstij lietot vardarbību un izliet nevainīgas asinis. Tā patiesībā ir miermīlīgas revolūcijas definīcija, ja tāda vispār ir iespējama. Ja nodokļu iekasētājs vai kāds cits ierēdnis man jautātu, kā viens jau jautājis: ‘Bet ko man darīt?’, es atbildētu: ‘Ja tu patiešām vēlies kaut ko darīt, atsakies no amata.’ Kad pavalstnieks atsakās no uzticības, bet ierēdnis atstāj amatu, revolūcija ir notikusi. Bet pieņemsim, ka tomēr līst asinis. Vai netiek izlietas savdabīgas asinis, kad ievainota sirdsapziņa? Pa šo brūci iztek cilvēka īstais cilvēciskums un nemirstība, un viņš noasiņo līdz mūžīgai nāvei. Es redzu šīs asinis plūstam jau tagad.” — Henry David Thoreau, Civil Disobedience

“Ja tas nav pieejams nabadzīgajiem, tas nav ne radikāls, ne revolucionārs.” — Anonīms

“Vai varat iedomāties vergus plantācijā sēžam un balsojam par kungiem, izšķiežam spēkus kampaņām un kandidātiem, kad viņi varētu doties uz ‘pazemes dzelzceļu’? Viņi noteikti izvēlētos pretekonomisko alternatīvu; doktors Rotbards noteikti viņus uz to mudinātu un neļautu pavedināt palikt plantācijā, līdz tiktu ievēlēta Abolicionistu vergturu partija.” — SEK III

“Nekad neticiet maldiem, ka bagātie ļaus jums ar balsojumu atņemt viņu bagātību.” — Lucy Parsons

“Neviena diža ideja sākumā nekad nevar ietilpt likumā. Kā tā varētu? Likums ir nekustīgs. Likums ir fiksēts. Likums ir ratu ritenis, kas saista mūs visus neatkarīgi no apstākļiem, vietas vai laika.” — Emma Goldman, 1917

“Lielākā pārmaiņa, kas mums jāveic, ir pāreja no patēriņa uz ražošanu, kaut nelielā mērogā, pašu dārzos. Ja to darītu tikai desmit procenti no mums, pietiktu visiem. Tāpēc revolucionāri bez dārziem, kuri ir atkarīgi tieši no sistēmas, kurai uzbrūk, un rada vārdus un lodes, nevis pārtiku un pajumti, ir bezjēdzīgi.” — Bill Mollison

Iespēju logs

“Lietas nekad nemaina, cīnoties pret pastāvošo realitāti. Lai kaut ko mainītu, uzbūvējiet jaunu modeli, kas pastāvošo padara novecojušu.” — Buckminster Fuller ๖

“Valsts nav kaut kas, ko var iznīcināt ar revolūciju; tā ir stāvoklis, noteiktas attiecības starp cilvēkiem, cilvēku uzvedības veids; mēs to iznīcinām, veidojot citas attiecības, uzvedoties citādi.” — Gustav Landauer, citē Colin Ward grāmatā The State and Society

“Mēs dzīvojam kapitālismā, un šķiet, ka no tā varas nav iespējams izkļūt – bet reiz šķita, ka arī no karaļu dievišķajām tiesībām nav iespējams izkļūt.” — Ursula K. Le Guin, National Book Awards balvas pieņemšanas runa (2014)

“Izšķīdināt, iegremdēt un panākt politiskās vai valdības sistēmas pazušanu ekonomiskajā sistēmā, vienu pēc otra samazinot, vienkāršojot, decentralizējot un likvidējot visus šīs milzīgās mašīnas, ko sauc par Valdību vai Valsti, zobratus.” — Pierre-Joseph Proudhon, General Idea of the Revolution in the Nineteenth Century

“Lai nodrošinātu turpmāku pastāvēšanu uz šīs planētas, cilvēcei būs jāveic liela pāreja uz sadarbīgu, decentralizētu un elastīgu ražošanas veidu.” — Eric Fleischmann

“Divējāda vara ir ideja, ka jaunās pasaules aizmetnis jārada, cīnoties pret pašreizējo – ‘veidojot jauno vecā čaulā’. Tas nozīmē veicināt strādnieku šķiras pašpārvaldes orgānus, kuros varam īstenot autonomiju un ierobežot priekšnieka un valdības varu līdz brīdim, kad spēsim abiem stāties pretī un abus atcelt. Divējādas varas stratēģija tieši apstrīd varas institūcijas un reizē kaut kādā veidā jau iepriekš iemieso jaunās institūcijas, ko iedomājamies. Tādēļ tā ne tikai pretojas valstij, bet arī gatavojas grūtajām konfrontācijām un jautājumiem, kas radīsies revolucionārā situācijā.” — Beyond Resistance

Tādi autori kā James Livingston un Michel Bauwens iepriekšējās pārejas ir skaidri izmantojuši kā modeļus hierarhiju pārejai uz tīkliem. Lai gan mūsu politiskā kultūra gan labajā, gan kreisajā pusē pēckapitālisma pāreju iztēlojas caur Francijas un Krievijas revolūciju prizmu – pēkšņu, sacelšanās pilnu un lielākoties pielīdzinātu valsts sagrābšanai –, nav iemesla pieņemt, ka tāda tā būs. Tā tikpat labi varētu būt gadu desmitiem ilgs, samērā pakāpenisks process kā Rietumromas impērijas un feodālisma noriets.

[…]

Aptuveni piecsimt gadu vecā kapitālistiskā sistēma, tāpat kā agrākās vēsturiskās sistēmas, nav monolīts veselums, bet savstarpēji mijiedarbojošos sociālu veidojumu kopums – daži pieņemas spēkā, citi noriet. No tā izriet, ka kapitālisma aizstāšanai nav vajadzīgs dramatisks vienota progresīvo spēku monolīta lūzums. Kā apgalvo Eugene Holland,

šāds radikāls sistēmisks lūzums ir vajadzīgs tikai tad, ja sabiedrību vai ražošanas veidu jau sākotnēji uztver kā pilnīgu sistēmu. […] Šādu elementu izpratne kā dominējošiem, atlikušiem un topošiem būtiski uzlabo utopiskas izredzes, jo līdzās negatīvajiem elementiem, kas jākritizē un jānoraida (domājams, visi ‘dominējošie’), būtu arī pozitīvie, kurus varētu apstiprināt (‘topošie’). […]

Galu galā situācija atrisinās, kad vecās kārtības spēki mēģina – un nespēj – apturēt pāreju.

[…] mūsu pašreizējā situācija ir labvēlīga […], jo daudzuma veidojošā vara ir nobriedusi tik tālu, ka kļūst spējīga caur saviem saziņas un sadarbības tīkliem, caur kopīgā radīšanu pati uzturēt alternatīvu demokrātisku sabiedrību. Šeit laika jautājums kļūst būtisks. Kad pienāk lūzuma brīdis? […]

Revolucionārajai politikai daudzo kustībā un kopīgu un sadarbīgu lēmumu uzkrāšanās gaitā jāaptver lūzuma brīdis […], kas spēj radīt jaunu pasauli.

Lai cik pēkšņs un dramatisks šķistu pēdējais lūzums, tas ir tikai ilga iepriekšēja procesa – ‘jaunās sabiedrības struktūras veidošanas vecās čaulā’ – kulminācija.

[…]

John Holloway līdzīgi apgalvo, ka pēckapitālisma pāreja būs ‘starptelpu process’, līdzīgs pārejai no feodālisma uz kapitālismu.

[…]

Kopīgo resursu vienādranga ražošana kā alternatīva gan kapitālistiskajai korporācijai, gan valstij ļauj

tieši sabiedriski radīt lietošanas vērtību ar jaunām dzīves praksēm, kas lielā mērā atrodas ārpus kapitāla kontroles, un ar ražošanas līdzekļiem, kas ļoti ievērojamā mērā kļuvuši kopīgi. Šie jaunie procesi ir pēckapitālistiski, nevis kapitālistiski, jo to atražošanai kapitālam vairs nav vajadzīga nekāda īpaša loma.

— Kevin Carson, The Desktop Regulatory State, “The Transition from Hierarchies to Networks”

“Ja izrādās neiespējami likumīgi piespiest valdošo varu mainīt veidu, kā tā mūs pārvalda, un ja dažādu iemeslu dēļ tie, kuri šo varu noraida, nespēj vai nevēlas to gāzt ar spēku, tad neatkarīgas, alternatīvas vai paralēlas [sabiedrības] izveidošana ir vienīgais cieņpilnais risinājums.” — Ivan Jirous, Parallel Polis: An Inquiry, citē Academy of Ideas

“Ekonomiskās pretinstitūcijas diemžēl darbojas lielākas korporatīvi kapitālistiskas ekonomikas ietvaros. Tās konkurē tirgos, kuros dominējošo uzņēmumu institucionālā kultūra ir no augšas vadīta un hierarhiska, un tām pašām draud liels risks šo kultūru pārņemt. Tāpēc nevalstisko un kooperatīvu sektorā vadība neatšķiras no kapitālistiskajiem līdziniekiem: prestiža algas, lieki vidējā līmeņa vadītāji, birokrātiska iracionalitāte un verdziska pieķeršanās jaunākajām motivēšanas un vadības teorijas dogmām. Problēmu saasina kapitālistiskā finanšu sistēma, kas ar pozitīvu pastiprinājumu (kredītu) atbalsta uzņēmumus, kuri ievēro ortodoksu organizācijas modeli (pat ja organizēšanās no apakšas ir daudz efektīvāka).” — Kevin Carson, Building the Structure of the New Society Within the Shell of the Old

“Horizontālas tīklotas komunikācijas tehnoloģijas ļauj sabiedrības apziņai nepieredzētā ātrumā pāriet jaunā fāzē. Doug McAdam ieviesa terminu ‘Kognitīvā atbrīvošanās’ procesam, kurā ‘cilvēki pēkšņi un kopīgi nolemj, ka vairs nebaidās, ka viņu nesenās bailes vai apātija balstījās melos un ka atgriešanās pie vecā domāšanas veida vairs nav iespējama’. Tiklīdz kritiska sabiedrības masa nolemj, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, tās tādas kļūst. Ar tīklotām komunikācijas tehnoloģijām šī kritiskā masa var sanākt kopā pēkšņi un negaidīti.” — Kevin Carson, The Desktop Regulatory State: The Question of Repression

“Tā ir traģiska ironija, ka nāvējošākās masu slepkavības cilvēces vēsturē ir motivējusi vēlme radīt radikāli atšķirīgu un labāku sabiedrību. Mēģinājums konstruēt Utopiju izmantots, lai attaisnotu dažus no pasaules briesmīgākajiem noziegumiem.” — Benjamin A. Valentino

“Visradikālākais revolucionārs dienu pēc revolūcijas kļūs par konservatīvo.” — Hannah Arendt

“Visas modernās revolūcijas ir beigušās ar Valsts varas nostiprināšanos. 1789. gads atnes Napoleonu; 1848. – Napoleonu III; 1917. – Staļinu; Itālijas nemieri divdesmitajos gados – Musolīni; Veimāras Republika – Hitleru. Šīs revolūcijas, īpaši pēc tam, kad Pirmais pasaules karš likvidēja dievišķo tiesību paliekas, ar arvien lielāku drosmi joprojām piedāvāja celt cilvēces un īstas brīvības pilsētu. Valsts augošā visvarenība katru reizi apstiprināja šo ambīciju. Būtu kļūdaini teikt, ka tam bija jānotiek. Bet ir iespējams izpētīt, kā tas notika, un varbūt no tā gūt mācību. Atmetot dažus skaidrojumus, kas nav šīs esejas tēma, modernās Valsts savādo un biedējošo augšanu var uzskatīt par nesamērīgu tehnisku un filozofisku ambīciju loģisku iznākumu; tās bija svešas īstajam sacelšanās garam, bet tomēr dzemdināja mūsu laika revolucionāro garu. Marksa pravietiskais sapnis un Hēgeļa vai Nīčes pārāk iedvesmotie pareģojumi pēc Dieva pilsētas nolīdzināšanas līdz ar zemi galu galā uzbūra racionālu vai iracionālu Valsti, kura abos gadījumos tomēr balstījās terorā.” — Albert Camus, The Rebel

“…šādu revolūciju nav iespējams panākt ar diktatūru un valsts varu. Bez plašas pārbūves no apakšas, ko īstenotu paši strādnieki un zemnieki, sociālā revolūcija ir lemta bankrotam…. [M]ums jācer, ka… tiks nopietni strādāts, lai strādnieku šķiras vidū – zemniekos, strādniekos un intelektuāļos – veidotu nākamās revolūcijas cilvēkus, kuri nepaklausīs pavēlēm no augšas, bet paši spēs izstrādāt visa jaunā ekonomiskā dzīvesveida brīvās formas.” — Pyotr Kropotkin

“Zeme ir nosēta impēriju drupām, kuras ticēja, ka ir mūžīgas.” — Camille Paglia